Vēja čuksti stikla lauskās. Kārena Vaita
kas ir tas? – viņš vaicāja.
Brīdī, kad viņš norādīja uz kādu neapzīmētu gofrētu kasti, es paspēru soli viņam tuvāk. Man izdevās neizdvest ne skaņu, taču mans augums, instinkta vadīts, sarāvās, un es ar roku aizklāju seju.
Viņš ātri nolaida roku un ar skatienu meklēja manas acis.
– Atvainojiet, – es bildu, pakāpos atpakaļ un nodūru skatienu, piepeši pārāk skaidri apjauzdama, cik ļoti viņa acis līdzinās Kela acīm.
Gibzs nesacīja neko, bet es jutu, ka viņš mani vēro. Es piegāju pie durvīm un nospiedu slēdžus, iedegdama gaismu pie griestiem un ieslēgdama ventilatoru. – Šeit ir ļoti karsts, – es noteicu un vēcināju plaukstu sev pie sejas.
– Jums droši vien būtu daudz vēsāk, ja blūzei nebūtu to garo piedurkņu.
Es paraudzījos uz savu blūzi un nodomāju: "Cik sen jau es valkāju smilškrāsas apģērbu? Un kāpēc es to daru joprojām?"
Pilnīgi negaidīti mani pārplūdināja dusmas, un es sapratu, ka man jātiek ārā no istabas. Izlikdamās nedzirdējusi Gibza vārdus, es sacīju: – Kastes, kuras gribēsiet ņemt, lūdzu, salieciet gaitenī, lai viss būtu kopā. Es aiziešu uz Ouena istabu, paraudzīšos, vai tur ir pieņemama kārtība.
– Noteikti ir, – Gibzs pārliecināti paziņoja un atkal pagriezās pret skapi.
Tas, ka viņš to pateica kā pašu par sevi saprotamu, man likās kaitinoši. – Kā tad jūs to varat zināt?
– Mana pieredze liecina, ka bērns, kurš zaudējis vienu vecāku, sāk uzvesties īpaši labi, jo bīstas, ka arī otrs vecāks varētu aiziet.
Mirkli apdomājusies, es atcerējos, kā es pēc savas mammas aiziešanas aizsaulē pūlējos būt labākā skolniece, labākā meita un labākā mājsaimniece, lai mans tēvs tik ļoti neizjustu mammas trūkumu. Un ilgu laiku tas patiešām bija palīdzējis. Līdz brīdim, kad viņš iepazinās ar Loralī.
– Bet jūs jau droši vien to zināt. – Viņš pastiepās uz augšu un paņēma kaut ko, kas nu viņu bija ieinteresējis. Šis cilvēks ļoti atšķīrās no Kela. "Interesanti, kālab es pat noturēju Gibzu par Kelu dienā, kad viņš nostājās uz šīs mājas sliekšņa?" Abiem bija gandrīz vienādi mati smilšu krāsā, dziļi novietotas zeltaini brūnas acis un ļoti līdzīga pārliecināta gaita. Tomēr Kels bija līdzīgs futbolistam, spēcīgs, ar platiem pleciem, bet Gibzs likās garāks un slaidāks. Viņi šķita ļoti līdzīgi, tomēr arī ļoti atšķirīgi. Misters Viljamss bija sacījis, ka Gibzs vairāk mīlējis māti, bet Kels savukārt tēvu. "Interesanti, vai tiek pārmantotas arī citas īpašības, ne tikai fiziskās?"
Es uzkavējos durvīs, vēlēdamās doties projām, tomēr negribēdama, lai viņam paliek pēdējais vārds. – Jūs neko par mani nezināt.
Gibzs man neveltīja ne skatienu un noraidoši pateica: – Man ir zināms pietiekami.
Prātā atausa Kela vārdi par to, kas viņiem ugunsdzēsēju skolā tika iemācīts vispirms: "Trīsstūris ietver trīs komponentus, kas nepieciešamas ugunij, proti, karstumu, skābekli un degvielu. Ja viena komponenta trūkst, uguns nevar iedegties." Es iekodu lūpā un dziļi ieelpoju.
– Vai jums kaut kas kaiš?
Izrādījās, ka es biju aizvērusi acis, itin kā spētu paslēpties sevī, lai nebūtu pamanāma. Kārtējais ieradums, ko es biju ieguvusi savas laulības laikā. Es nokaunējos. – Man viss ir labi.
– Kāpēc jūs neapsēžaties?
– Kā jau teicu, man viss ir labi. Es patiešām vēlos, lai tas viss ātrāk beigtos.
– Vai tā ir Jaunanglijas iedzīvotāju kopīgā īpašība, vai arī jūsu individualitāte?
Es biju pārāk dusmīga, lai atbildētu, un devos uz Ouena istabu. Biju sasniegusi slieksni, kad aiz muguras atskanēja blīkšķis. Es aizskrēju atpakaļ un ieraudzīju, ka neapzīmētā kaste ir nokritusi zemē, tās vāks atvēries kā lūpas, izgrūžot ārā sadzeltējušus laikrakstus.
Gibzs bija notupies pie tās un mēģināja visu sakārtot. – Tā bija smagāka, nekā man likās. Izskatās, ka nekas nav sabojāts.
Ziņkārības mākta, es pagāju uz priekšu. – Vai tur ir tikai laikraksti?
Viņš pamāja ar galvu. – Jā. Un tie nav manējie. Man pazīstama bija tikai kaste, tālab jau es to mēģināju nocelt no plaukta.
Izbirušos laikrakstus viņš salika glītā kaudzē. Es noliecos, pacēlu vienu, kas bija aizslīdējis gandrīz līdz durvīm, un izlasīju datumu pirmajā lappusē. Tūkstoš deviņi simti piecdesmit piektā gada divdesmit sestais jūlijs.
– Šis ir visai vecs, – es sacīju, pasniegdama to Gibzam un noskatīdamās, kā viņš to noliek pie pārējiem.
– Tie visi ir veci, – viņš atteica un cēlās kājās, pāršķirstīdams laikrakstus. – Izskatās, ka visi ir no viena gada. – Viņš paņēma vienu avīzi no kaudzes apakšas. – Jūlijs un augusts. – Gibzs paraustīja plecus. – Kāds no radiem vai paziņām droši vien tajā laikā beidzis skolu vai laulājies, vai vēl kaut kas tamlīdzīgs, un mana vecmāmiņa to visu savākusi, lai pēc tam vairs neaiztiktu. – Noliecies pār kasti, Gibzs iesvieda laikrakstus tajā, tad aizlocīja vākus un paņēma to rokās.
– Ja jums ar Loralī nav nekas iebilstams, es to vienkārši nolikšu stūrī pie mantām, ko būsim nolēmuši izmest. Tādējādi tās nesajauksim ar tām, ko vēlēšos paņemt, jo tās es likšu gaitenī.
– Man nav iebildumu. Un Loralī arī neiebildīs. Viņa šeit paliks tikai nedēļu.
Gibzs veltīja man skatienu, kura dēļ es atkal aizvēru acis. – Šķiet, ka jūs esat par to visai pārliecināta.
– Protams. Viņa man teica, ka abi esot atbraukuši ciemos. Nešaubos, ka viņa dedzīgi vēlas atrast jaunas mājas sev un Ouenam. – Kādu brīdi Gibzs mani pētīja, pēc tam aiznesa kasti uz istabas stūri un nometa zemē. – Jūs nemaz neizskatāties kā viņš. Ja nu vienīgi acis. Un matu krāsa. – Es iekodu lūpā, taču bija jau par vēlu. Pateikto vairs atsaukt nebija iespējams. Bērnībā es allaž vispirms runāju un tikai tad domāju. Mamma centās šo paradumu izskaust, bet tēvam tas likās uzjautrinoši. Kelam beidzot izdevās to izbeigt. Un tagad tas atsākās.
– Man to ir jau teikuši. Pēdējo reizi es redzēju Kelu, kad man bija desmit gadu, bet visi vienmēr teica, ka viņš ļoti līdzinoties mūsu tētim, taču mums abiem esot mammas acis. Un tas mani darīja laimīgu, jo es viņas acis neatcerējos vispār. – Gibzam neizdevās noslēpt sāpju pieskaņu balsī, un viņš novērsās. – Kas vainas jūsu kājai?
Es nekavējoties pastiepu roku pie svārku apakšmalas, kā vēlēdamās pavilkt tos garākus, un tas bija pilnīgi bezjēdzīgi, jo viņš jau rētu bija pamanījis.
– Nelaimes gadījums bērnībā.
Ja biju cerējusi, ka šāds paskaidrojums būs pietiekams un viņš netaujās tālāk, es kļūdījos.
– Nelaimes gadījums?
– Autoavārija. – Es pagriezos un pāri gaitenim devos uz kādreizējo Kela istabu, efektīvi beigdama sarunu, kuru turpināt man nebija ne mazākās vēlēšanās.
Vēl pat īsti istabā nebiju iegājusi, kad sajutu, ka Kels nevēlētos, lai es tur atrodos. Itin kā tas, ka es redzēšu lietas, kas bērnībā piederējušas viņam, parādīs viņu citādu, nekā viņš vēlējies parādīt sevi pasaulei. Taču Kels bija miris. Es biju redzējusi, kā viņu gulda kapā, vēl spēju sajust plaukstā zemi, ko nekādi nevarēju saņemties un iekaisīt atvērtajā bedres mutē. Un tieši tāpat joprojām nekādi nevarēju saņemties, lai