Vēja čuksti stikla lauskās. Kārena Vaita
es jutos visai pārliecināta, ka tas nāca no virtuves. Durvis bija atstātas vaļā, un es apstājos tieši pirms tam, kad virtuves gaisma paguva mani apžilbināt.
Loralī, ģērbusies smieklīgi garā peņuārā ar leoparda rakstu un uzāvusi pieskaņotas mājas kurpes ar pusaugstiem papēžiem, stāvēja pie aplupušās kompozītmateriālu virsmas letes un lielā Tupperware krūkā ar koka karoti maisīja brūnu dzērienu. Cukura paka – tā, ko bijām iegādājušies mūsu veikala apmeklējuma laikā, – bija atvērta un nolikta viņai priekšā. Es vēroju, kā pakā vēl atlikušo cukuru viņa ieber traukā ar dzērienu un pēc tam visu – tējkannā uz plīts. "Tātad plīts darbojas." Tā vismaz es cerēju.
– Ko tu dari? – es vaicāju, aizmirsusi par savu plānu atkāpties un doties atpakaļ uz guļamistabu, kamēr viņa vēl mani nav pamanījusi.
Mazliet satrūkusies, Loralī savilka savu nevainojamo muti patiesā smaidā. – Es nevarēju aizmigt, tāpēc nolēmu pagatavot mums rītdienai ledus tēju. Ceru, ka es tevi nepamodināju. Es patiešām pūlējos izturēties ļoti klusi.
Uz viņas smaidu es neatbildēju, jo biju pārāk koncentrējusi uzmanību uz to, ko viņa darīja. – Vai tev vajadzīgs mērtrauks? Pat nespēju noticēt, ka tu tikko tajā kannā sabēri tik milzīgu devu cukura!
Loralī atvēcinājās, itin kā es būtu pateikusi kādu patiešām smieklīgu joku, un maisīja savu brūvējumu. Smaidīdama pat vēl platāk, viņa sacīja: – Cukura ledus tējā nekad nevar būt par daudz. Tā mana mamma teica, kad es vēl biju maza meitene. Viņa mēdza iemērkt manu pirkstu savā tējas glāzē, lai tā kļūtu vēl mazliet saldāka. – Smaidā iezagās maigums. – Es to pastāstīju tavam tētim, un viņš tāpat darīja arī Ouenam. Tas ir ierakstīts DVD; ja gribi, vari to apskatīt.
Novērsos ne jau tikai tāpēc, ka viņa bija pieminējusi vīrieti, kurš mūs saistījis, bet arī tāpēc, ka šī sieviete, kas stāvēja manā virtuvē, bija tik absurda. Apģērbusies itin kā grasītos filmēties televīzijas reklāmai, viņa likās arī pilnībā uzkrāsojusies, un mirdzoši blondie mati slīga uz leoparda raksta zīda. Pat viņas poza likās iestudēta.
Es iedomājos par savu mammu, kas mēdza vilkt flaneļa pidžamu un platu rītakleitu; viņai bija brūni mati, kas vasarās spurojās, bet miegā pieplaka pie galvas. Viņa nomira, kad man bija divpadsmit gadu, taču tagad, domājot par viņu, es skaidri zinu, ka vārds "seksīga" noteikti nebūtu izmantojams viņas aprakstā. Viņa bija no tām mammām, kuras labprāt izceps garšīgus cepumus, brīvprātīgi pieteiksies vecāku komitejā, iesaiņos pusdienas līdzņemšanai un pārliecināsies, ka ir paņemts džemperis, ja, viņasprāt, ārā ir pārāk auksts. Viņa nemūžam negatavotu tēju, kurā sabērts pārmērīgi daudz cukura, un nevalkātu neko tādu, kas izceltu viņu bērna draudzeņu mammu vidū. Viņa nelietoja kosmētiku, un viņas mati vienmēr bija īsi apgriezti, jo tādējādi tie bija vieglāk kopjami. Viņa bija tāda mamma, ar kuru es varēju lepoties; mamma, kura glābtu savu bērnu pat tad, ja pašai vairs neatliktu laika izglābties.
Meklējot kastrolīti, kurā sasildīt pienu, es sāku virināt skapīšus. Man gribējās atrast sev nodarbošanos, lai Loralī neredzētu manu aizkaitinājumu.
– Vai tu pat gulēt ej ar kosmētiku uz sejas? – es tomēr pavaicāju, nespēdama noturēties.
Loralī iesmējās. – Nē. Bet izskatās, ka tā būtu, vai ne? Uzacu līnija un acu kontūrlīnija ir ietetovēta. Tas tāpēc, lai Roberts, no rīta pamostoties, vēl aizvien domātu, ka es esmu skaista. – Kad Loralī pieminēja mana tēva vārdu, es sakodu zobus, bet likās, ka viņa to nepamanīja un turpināja: – Viņaprāt, man nevajadzēja lietot daudz kosmētikas, bet tas tikai tāpēc, ka viņš jau nekad mani bez tās nebija redzējis. Mana mamma teica, ka ikviens drīkst izmantot nelielu palīdzību.
Es nepacēlu skatienu, bet jutu, ka viņa mani vēro, un mans aizkaitinājums pieņēmās spēkā. Atrastajam kastrolītim izrādījās apdegusi apakša, un es mazliet par skaļu aizcirtu skapīša durvis. Jau nākamajā mirklī es biju pilnīgi gatava atklāti Loralī pateikt, ka man no viņas nav nepieciešama palīdzība ne kosmētikas, ne arī kādā citā jomā, un tomēr noklusēju; vārdi palika turpat kaklā.
Tobrīd Loralī bija cieši pieķērusies letes malai, un viņas seja izskatījās saverkšķīta, itin kā viņa būtu apēdusi kaut ko sev gaužām nepiemērotu. Viņas porcelāna baltā seja pat likās kļuvusi par vienu toni gaišāka.
Mirkli viņa palika tā stāvam, tad atvēra acis, ieskatījās manējās un dreboši pasmaidīja. – Liekas, ka tikko man bija uznācis enerģijas uzplūds no pārmērīgas cukura lietošanas. Laikam jau par daudz būšu nogaršojusi to savu tēju. – Ar muguru pagriezusies pret mani, viņa izslēdza gāzes degli, uzlika vāciņu tējas traukam un atstāja to atdzist, paņēma lupatu un sāka slaucīt leti, un viņas kustības bija lēnas un apzinātas, bet viņas tērpa zvanveida piedurknes līdzinājās diriģenta rokām, kas vada simfonijas skanējumu.
Cik vien bija iespējams šajā nelielajā virtuvē, es izvairījos no Loralī un piegāju pie ledusskapja, kur vēlējos paņemt pienu. Nezinu, kā, bet mana roka noslīdēja no galona trauka roktura, un viss nogāzās uz grīdas, izšļakstot pienu uz šaha galdiņa rakstā veidotā melnbaltā virtuves linoleja, uz skapīšiem, plīts, uz manis un pat uz peņuāra leoparda rakstā.
Mēs abas platām acīm skatījāmies, kā piens pludo pa grīdu, tek no skapīšiem un ledusskapja atvilktnes. Mani piepeši pārņēma visai dīvaina sajūta, jo gluži vienkārši gribējās smieties, tomēr es šos smieklus apspiedu, tāpēc ka nespēju atrast sevī enerģiju, lai izdvestu vispār kaut skaņu. Loralī steidzīgi pārmeklēja dažādas atvilktnes un beidzot atrada vienu, kas bija pilna ar pabalējušiem un apspurušiem virtuves dvieļiem. Viņa pasvieda man sauju dvieļu un lielāko daļu paņēma pati sev. Ne vārda nesacījusi, viņa noģērba peņuāru un palika vien smieklīgi īsā naktskrekliņā, kura apakšmala atradās tik augstu, ka nebija jābaidās no tās samērcēšanas izlijušajā pienā. Viņa palēnām uzslaucīja slapjumu.
Es notupos iepretī viņai un darīju to pašu. Uz mani neskatīdamās, Loralī sacīja: – Vai tu grasījies sildīt pienu, lai labāk aizmigtu? Mana mamma vienmēr teica, ka zāļu tēja un silta vanna…
Šo stāstu es neļāvu viņai pabeigt un teicu: – Vai zini, Loralī, man patiesībā ir pilnīgi vienalga, ko tava mamma mēdza tev sacīt. Nekas no tā neattiecas ne uz mani, ne arī uz to, kā es vēlos vadīt savu dzīvi. Un tagad es biju izlēmusi pārcelties uz Dienvidkarolīnu, lai dzīvotu viena, kamēr būšu izdomājusi, ko darīt tālāk. Piedod, ja neesmu pārlaimīga par jūsu negaidīto ierašanos. Lai ko tu Ouenam arī būtu sastāstījusi, šī ir tikai viesošanās. Turklāt īsa. Man nav saprotams, ko tu vispār biji iedomājusies, lai tā vienkārši nostātos uz manas mājas sliekšņa un gaidītu, ka drīkstēsiet šeit palikt kopā ar mani!
Loralī vairākkārt samirkšķināja savas garās, melnās skropstas, kā apvēdinot vaigus. Man ienāca prātā, ka varbūt arī tie ir uzlaboti, piemēram, ar implantiem. Loralī joprojām tupēja uz ceļiem.
– Kad es piezvanīju uz tavu bijušo darbavietu, man pateica, ka tu esi mantojusi sava vīra dzimtas māju Bofortā un tāpēc pārcelies. Es saliku faktus kopā un secināju, ka tavs vīrs laikam ir miris. Un man ienāca prātā, ka mums, kā jau atraitnēs palikušām sievām, varētu būt kopīgs vēl kaut kas, ne tikai tavs tēvs, kas mūs saistījis. Ir grūti tikt galā ar zaudējumu, un man likās, ka mēs varētu palīdzēt viena otrai. Es iedomājos, ka mēs varētu kļūt par draudzenēm.
– Kā tad mēs varētu būt draudzenes, Loralī? Tu biji precējusies ar manu tēvu vienpadsmit gadu. Pirms jūsu saderināšanās es tevi laikam redzēju trīs reizes, bet pēc kāzām vairs nekad. Un tam ir iemesls. Tāpēc… Nē, es nedomāju, ka mēs varētu būt draudzenes. Mēs faktiski esam pilnīgas svešinieces, un es ļoti labprāt gribētu,