Vēja čuksti stikla lauskās. Kārena Vaita
kas bija vērstas pret debesīm, un sapratu, kālab Kels bija uzskatījis, ka mums tāds ir nepieciešams. "Interesanti, kālab gan Kela vecmāmiņa bija domājusi tieši tāpat?"
Lai pasmaržotu rozes ziedu, es pieliecos. Tā aromāts pēcpusdienas tveicē bija kļuvis smags. – Vai Kelam bija tuvas attiecības ar brāli?
Es sajutu, kā misters Viljamss parausta plecus, kaut gan vēl nebiju pagriezusies pret viņu. – Viņiem bija desmit gadu starpība, un tas nozīmē, ka Kels auga teju kā vienīgais bērns. Viņam droši vien Gibza parādīšanās bija liels satricinājums. Tomēr pat tad, ja viņu vecuma starpība būtu mazāka, es nevaru pateikt, cik tuvas būtu viņu attiecības. Kels ļoti līdzinājās savam tēvam… fiziskā nozīmē. Abi bija vidusskolas futbola zvaigznes. Vai Kels jums ir to stāstījis? – Es papurināju galvu, izlikdamās, ka ciešāk aplūkoju rozes. Misters Viljamss turpināja: – Un Gibzs vairāk līdzinājās mātei. Introspektīvāks, zinātkārāks. Pirms darbs sāka aizņemt lielāko daļu viņa laika, viņš nodarbojās ar burāšanu, vidusskolā viņš tai veltīja daudz enerģijas… Man liekas, viņam patika tas, cik grūti ir piemānīt vēju, un tas, ka viņam izdevās to panākt. Tagad šādai nodarbei laiku atlicināt kļūst aizvien grūtāk, taču, kad vien izdodas, viņš un mani dēli labprāt burā. – Advokāts klusi iesmējās. – Es iemācīju Kelam un Gibzam spēlēt šahu, jo iedomājos, ka tas būs kaut kas tāds, ko viņi varētu darīt kopā. Protams, ka tā bija briesmīga iecere. Kels sāka aizsardzību, izmantojot karalieni pret bandinieku, un, protams, ātri to zaudēja. Gibzs stratēģiski izdomāja apmēram piecus gājienus uz priekšu un sestajā uzvarēja. Lielākā daļa abu brāļu šaha partiju beidzās ar to, ka Kels aizsvieda šaha dēli pāri istabai.
Kaut kas iedzēla man pirkstā. Es paraudzījos uz to un sapratu, ka esmu aizskārusi rozes ērkšķi. Es pasūcu brūcīti, sajutu vara garšu un atcerējos Kelu, tad saspiedu īkšķi un savainoto pirkstu kopā, lai apturētu asiņošanu, un sacīju: – Cerams, jūs neiebilstat, ka uzdodu jums visus šos jautājumus. Neapšaubāmi, var šķist pavisam dīvaini, ka man Kels nav stāstījis neko. Es nevainoju viņu. Patiešām. Es pat jutos atvieglota, jo tas deva man iemeslu nekad nerunāt pašai par savu pagātni.
– Jums nav ģimenes, – advokāts noteica, un viņa sejā bija tik daudz līdzjūtības, ka es sajutu acīs iedzeļam asaras, un man nācās novērsties.
– Nē, – es atbildēju, pagriezusi galvu tā, lai redzētu no akmens veidoto svēto. – Un kā nomira viņu vecāki?
– Zēnu mamma Sisilija nokrita pa kāpnēm un lauza sprandu. Bija Jaungada nakts, viņai mugurā bija garš tērps. Sīdžejs, puiku tēvs, sacīja, ka viņas kurpes papēdis laikam ieķēries kleitas apakšmalā. Kad viņš aizsteidzās līdz kāpņu apakšējam pakāpienam, sieva jau bija mirusi. Gibzam bija tikai pieci, bet Kelam piecpadsmit gadu. Briesmīgs vecums, lai zaudētu māti. Sīdžejs nomira trīs gadus vēlāk. Viņš bija liels dzērājs un ļoti daudz smēķēja, tālab nevienam nebija brīnums, kad četrdesmit sešu gadu vecumā viņš nomira no sirdslēkmes. Taču mana sieva uzskata, ka viņš nomiris no salauztas sirds.
Es klusējot pamāju ar galvu un prātoju, vai tāda lieta vispār ir iespējama, un vēlējos, kaut misters Viljamss pastāstītu man kaut ko tādu, kas izskaidrotu, kālab mans vīrs pametis šo vietu un nekad nav vēlējies dalīties ar mani šajā savas pagātnes laikā.
Kāds aizcirta automašīnas durvis, un mēs abi paslējām galvu augšup. Misters Viljamss sāka iet uz sarūsējušu dzelzs vārtu pusi; līdz šim tos skatienam bija slēpuši dārza mūri noklājušie kāpelējošie augi. – Tie, visticamāk, ir Bofortas vēsturiskā mantojuma biedrības pārstāvji. Atveduši trauku ar sacepumu, jo cer, ka varēs ieskatīties mājā.
Advokāts pacēla vārtu aizbīdni, kas bija diezgan smags, un tad pagrieza rokturi. Kāpelētājaugi un laika atstātais mantojums apgrūtināja viņa pūliņus atvērt vārtus. – Es sameklēšu dārza šķēres un apcirpšu tos jau sestdien, ja vēlaties. Iesim labāk caur māju pie parādes durvīm.
Mēs bijām priekštelpā, kad es saklausīju sievietes balsi un soļus uz priekšējās verandas kāpnēm. Es atvēru durvis, iekams kāds bija paguvis pie tām piezvanīt.
Man pretī raudzījās lielas, zilas acis, ko ieskāva pārāk izteiksmīgas skropstas; drīzāk bija jādomā, ka tās ir mākslīgas. Viņai bija uzkrāsotas koši sārtas lūpas un gari, blondi, viļņaini mati, kas galvas augšdaļā bija krietni uzkasīti. Sievietes zīda blūze izskatījās dārga, taču bija atdarīta tieši vienu podziņu par tālu, šaurie svārki atklāja skatienam garas, slaidas kājas, kas ieautas kurpēs ar neiedomājami augstiem papēžiem.
Es biju tik ļoti aizņemta ar lūkošanos uz šo sievieti, ka nemaz nepamanīju zēnu, kas stāvēja viņai blakus. Tad viņš ierunājās: – Merita?
Viegla vēja brāzma pakustināja vēja zvanus, un tie unisonā iedziedājās, bet man šī skaņa, kad raudzījos uz zēnu, vairāk izklausījās pēc trauksmes signāla.
Viņš bija augumā neliels un, kā likās, pubertātes vecumu vēl nesasniedzis, viņam vaigos vēl jautās maza bērna apaļīgums, par spīti sejas kalsnumam. Biezie, tumšie mati uz pieres veidoja virpuli, tāpēc sadalījās dīvainā leņķī. Mirdzošās, zilās acis izskatījās lielākas nekā patiesībā, jo zēns nēsāja tumšas brilles biezos rāmjos un tāpēc līdzinājās pūcei. Es nespēju uz viņu neskatīties. Šīs acis es jau biju redzējusi iepriekš. Un tādus pašus tumšus matus. Tie bija tieši tādi paši kā manam tēvam. Tieši tādi paši kā man.
Sieviete aplika roku ap zēna pleciem un smaidīja. Es redzēju, cik skaista viņa ir, un atcerējos, ka viņa ir tikai piecus gadus vecāka par mani. – Mēs vēlējāmies tev sagādāt pārsteigumu, Merita. Mēs grasījāmies braukt uz Meinu, bet, kad piezvanīju uz muzeju, kur tu agrāk strādāji, man pateica, ka tu esot pārcēlusies uz Dienvidkarolīnu. Kad es tai sievietei paskaidroju, kas esmu, viņa man nosauca tava advokāta uzvārdu. Es tikko biju iegriezusies advokātu birojā, sekretāre man pateica tavu adresi. – Viņa pasmaidīja pat vēl platāk, itin kā būtu man iedevusi pašu gaidītāko dāvanu, un pabīdīja zēnu viņai priekšā. – Tas ir tavs brālis Ouens.
Es biju pārāk satriekta, lai runātu. Mēle mutē likās kļuvusi pārāk smaga. Zēns paspēra soli un pastiepa roku sveicienam. – Vispār es grasos kļūt par Rokiju. Rokijs Konorss.
Noskatījusies uz zēna bālo roku ar izteiktajiem pirkstu kauliņiem – tieši tādas rokas bija mūsu tēvam –, es paspiedu to. Zēns nedroši mirkšķināja plakstus un raudzījās manī ar savām lielajām acīm aiz biezajiem briļļu stikliem, tomēr viņa pārsteidzoši spēcīgo un silto rokasspiedienu nekādi nevarēja nosaukt par biklu. Es iztēlojos, ka mans tēvs mācījis viņam sarokoties, kā īstam vīrietim pieklājas. Reiz viņš kaut ko līdzīgu bija mācījis arī man.
Misters Viljamss noklepojās, acīmredzot gaidīdams, kad tiks iepazīstināts ar negaidītajiem viesiem. Es pagriezos pret advokātu un pūlējos atrast veidu, kā paskaidrot, ka man patiešām nav ģimenes un pie tās noteikti nepieder šie divi, kas nupat nostājušies uz priekšējās verandas.
Zēns atbrīvoja roku un pastiepa to pretī advokātam. – Es esmu Rokijs Konorss, ser. Man prieks ar jums iepazīties.
– Un es esmu misters Viljamss. Man arī prieks ar tevi iepazīties, Rokij. – Viņš pagriezās pret zēna māti, un viņa sejā bija gaidpilna izteiksme, itin kā viņai vajadzētu vēlēties izstāstīt, kas viņi tādi ir un kālab te ieradušies.
Taču sieviete bija pagājusi mums garām un skatījās uz jūras stiklu vēja zvaniem ar tādu izteiksmi kā bērns Ziemassvētkos. – Jūras vāravu asaras, – viņa noteica un sasita plaukstas pār savām Bārbijas krūtīm. – Man liekas, ka neko tik skaistu es neesmu redzējusi visā savā mūžā.
Misters Viljams smaidīja un skatījās uz viņu