Vēja čuksti stikla lauskās. Kārena Vaita
aizdomas, ka viņš ir gatavs tā sēdēt bezgalīgi un gaidīt, kamēr es beidzot sākšu runāt.
Es iedzēru vēl vienu malku no apsarmojušās glāzes un tad noliku to uz galdiņa, kas bija pārklāts ar smalku mežģīņu sedziņu. Es iztēlojos, ka misis Viljamsa to novietojusi tur ar nolūku, lai pasargātu antīko mēbeli sava vīra kabinetā.
Tad es cieši sažņaudzu kabatlakatu rokā, vēroju, kā pirkstu kauliņi kļūst aizvien baltāki, manam tvērienam pieņemoties spēkā, un tad pārsteigta paraudzījos uz misteru Viljamsu, jo viņš tomēr pirmais bija pārtraucis klusumu.
– Kad mēs runājām pa telefonu, jūs sacījāt, ka Kels aizgāja bojā uguns liesmās. Ka viņš bija ugunsdzēsējs un tieši viņa brigāde toreiz pieņēma izsaukumu uz notikuma vietu, kur viņš arī nomira.
– Jā, – es atbildēju, pamājusi ar galvu, un mana balss bija tikai mazliet skaļāka par čukstu.
– Vai jūs arī bijāt tur? – viņš klusi vaicāja.
– Nē.
Advokāts papliķēja pa manu roku. – Tad jau tas bija nelaimes gadījums, vai ne? Ir tikai normāli, ja vainojam sevi šādos tik negaidītos nāves gadījumos.
Es atvilku roku un piecēlos. – Pateicos, – es sacīju un ar pūlēm pasmaidīju. – Tagad es vēlētos apskatīt māju, ja tas ir iespējams. Pirms tumsas iestāšanās. Visas manas mantas ir mašīnā, un es būtu priecīga tās izsaiņot, kamēr vēl viss ir labi saskatāms.
Misters Viljamss paraudzījās ārā pa logu. – Vai izmantojat treileri, vai arī mēbeles esat nodevusi glabāšanā?
– Paņēmu tikai to, kas man nepieciešams. Visu pārējo es pārdevu vai izdāļāju citiem.
Kunga skatienā bija lasāma līdzjūtība, itin kā viņš spētu skaidri saklausīt to, kas nepateikts palika aiz šiem vārdiem. – Merita, patiešām, palieciet pie manis un Ketijas! Vismaz šonakt un tik ilgi, cik jums būs nepieciešams, lai izlemtu, ko darīt tālāk. Varat man ticēt, ka māja nav tādā stāvoklī, lai tajā būtu iespējams ievākties.
Es raudzījos uz viņu, un man kļuva skaidrs viņa negribīguma iemesls. – Vai Īdita nomira tajā mājā?
Izskatījās, ka advokātu ir pārsteidzis mans tiešais jautājums, taču viņš ātri atguvās. – Jā. Viesistabā. Es turp nosūtīju profesionālu tīrītāju komandu un liku aizvākt dīvānu. Māju rūpīgi izvēdināja, un ventilācijas sistēma tika dezinficēta.
Bija skaidrs, ko viņš pūlas pateikt, neietverot to vārdos. Es nenovērsos, lai arī man radās iespaids, ka viņš to vēlētos. – Cik ilgi viņa jau bija izdzisusi, līdz kāds atrada viņas mirstīgās atliekas?
Misters Viljamss stiepa roku uz kabatas pusi, laikam grasīdamies paņemt nēzdogu, kuru tikai pirms brīža bija iedevis man. Viņa roka apstājās pusceļā, jo es viņam to pasniedzu. Kungs to paņēma, steidzīgi salocīja un tad ielika atpakaļ kabatā. – Koroners sacīja, ka nāve iestājusies pirms apmēram septiņām vai desmit dienām. Sirdslēkme. Viņas kaimiņiene bija ievērojusi, ka uz verandas kāpnēm krājas nepaņemtie laikraksti, un piezvanījusi policijai.
– Tas ir tik briesmīgi, – es noteicu, beidzot novērsdamās, un noslaucīju delnas svārkos, itin kā tas, ko tikko biju dzirdējusi, būtu padarījis manas rokas netīras. – Jums nav jābrauc kopā ar mani. Vienkārši pasakiet man adresi, un es to iestatīšu savā GPS.
Advokāta sejā iegūla maigākas līnijas, un es iztēlojos, ka viņš atceras mūsu telefona sarunu, kad biju viņam paskaidrojusi, ka man nav neviena tuvinieka, izņemot Kelu. – Tas man nebūs nekāds apgrūtinājums. Un es jutīšos pagodināts, izrādot jums māju. Tā patiešām ir viens lielisks Bofortas arhitektūras paraugs. Es tikai paņemšu savas mašīnas atslēgas un arī mājas atslēgas, un tad uzreiz varēsim doties ceļā. Vēl es piezvanīšu savam dēlam, lai viņš paņem jūsu mašīnu, tādējādi jums būs iespēja baudīt skaistos skatus pa ceļam uz jūsu jauno mājvietu.
Es jutos atvieglota, ka viņš negaida, lai jau tūdaļ sēžos pie stūres, jo manas rokas joprojām vēl mazliet trīcēja. Misters Viljamss smaidīja, tomēr nespēja noslēpt raizes, kas bija lasāmas viņa skatienā. Un es biju pārāk nogurusi, lai pateiktu viņam, ka skumjas man nav svešas un es esmu pieradusi pie tā, ka, ik rītu mostoties, jāgaida ļaunākais. Es vairs nevēlējos nekādus pārsteigumus. Stāsts par veco dāmu, kas nomirusi vientulībā, tikai mazliet bija pieskāries tai stikla sienai, ko biju sev izveidojusi apkārt. Tā bija klusi nodžinkstējusi, pat nerodoties ne sīkākajai plaisiņai.
Mēs izgājām pa sētas puses durvīm, kas atvērās uz nelielu stāvlaukumu pretī plašam, zaļuma pārpilnam parkam, aiz kura bija plats ūdens klajums. Es nodrebēju par spīti karstumam, vērojot automašīnas, kuras pārvietojās pa tiltu, lai nokļūtu nākamajā nelielajā sauszemes teritorijā, bet laivas zem tilta šaudījās itin kā bezmērķīgi. Tas izskatījās kā attēls uz pastkartes, kur atainota kāda sveša cilvēka dzīve.
No asfalta cēlās karstums, tas cepināja manu apavu zoles, un es sāku mīņāties uz vietas.
– Tā ir Bofortas upe, – advokāts atbildēja uz manu vārdos neizteikto jautājumu. – Jūs to varēsiet redzēt no savas mājas.
Es pamāju ar galvu, lai apliecinātu, ka esmu dzirdējusi, un sekoju viņam. Pēc īsa gājiena viņš apstājās pie melna Lincoln Town Car.
Misters Viljamss atvēra automašīnas durvis un pakāpās sāņus. – Tur iekšā noteikti ir nepatīkami karsts. Nepieskarieties nevienai metāliskajai detaļai, bet es ieslēgšu gaisa kondicionētāju. – Viņš nospieda pogu uz automašīnas automātiskās atslēgas, un logi nolaidās. Es dziļi ieelpoju, pūlēdamās notvert gaisa pūsmu, kas izsteidzās cauri salonam.
– Ir nepieciešams zināms laiks, lai kaut cik pierastu pie šā Lejaszemes karstuma, – viņš sacīja, iedarbinādams dzinēju.
Automašīnu misters Viljamss vadīja tik lēni, tik ļoti lēni, ka es domās spiedu akseleratora pedāli, kas atradās man priekšā. Lai gan viņam nebija iespējams braukt ātrāk. Radās iespaids, ka te arī visi pārējie vilkās ar ātrumu, kas ir mazāks par atļauto. Mēs sasniedzām pilsētas centru un braucām paralēli upei. Parādījās aizvien lielākas un vecākas mājas, ko ieskāva bagātīgi dārzi, kuros ziedēja man nezināmas puķes, kas, visticamāk, nespētu pārciest Jaunanglijas ziemu. Sarkanie un sārtie toņi šķita košāki, zaļais – dziļāks. Man likās, ka esmu nonākusi kādā svešā, eksotiskā vietā. Salīdzinot ar manu mazo triju guļamistabu namiņu, kas celts gadsimta vidū, laikam jau tā arī bija.
Kādam milzīgam kokam stumbrs likās tikpat plats kā Lincoln, kurā braucām, un tā zari bija noklāti ar kuplām, zaļām sūnām. Tas pavisam mierīgi varēja būt kādas filmas kadrs, un es jau iztēlojos, ka no koka paēnas iznāks sieviete korsetē un senlaicīgos kuplos svārkos ar stīpām.
Tik ļoti aizrāvusies ar skatīšanos, es teju vai nepamanīju, ka misters Viljams iestūrē automašīnu grantētā piebraucamajā ceļā, kas ved uz atsevišķi novietotu garāžu ar ielīkušu jumtu. Augstie stabi un arkveida ieejas mudināja domāt par to, ka šī kādreiz varēja būt kariešu novietne. Tikai paši drosmīgākie un vislabāk apdrošinātie būtu gatavi tajā novietot savu transportlīdzekli.
Taču jau drīz garāža nogrima aizmirstībā – to pilnībā aizēnoja neticami milzīga māja, kuru es nu biju ieraudzījusi. Sešas pamatīgas doriešu stila kolonnas balstīja verandu visas mājas platumā un nošļauptu jumtu ar trim labi saskatāmiem skursteņiem. Verandas margas un to statņi savulaik bijuši balti, bet tagad jau lielākā daļa krāsas bija atlupusi. Vairāki statņi bija izkrituši. Ēkai bija cokolstāvs. Kāpnes, kuras laikam jau bija betonētas, veda uz priekšējo verandu un līdz pat parādes durvīm, kuras, kā izskatījās, krāsu