Vēja čuksti stikla lauskās. Kārena Vaita
es varēšu te iederēties. Celiņš ar padrupušu klājumu veda ap mājas stūri pie augsta mūra ar pabirzušu apmetumu un lielām koka durvīm, ko klāja aplupušas baltas krāsas plēksnes. Nebija redzams, kas atrodas aiz tām. Kāds ziedošs vīteņaugs bija uzrāpies augšup pa sienu gluži kā izbēdzis cietumnieks. Gaisā jautās gaidas un cerības, šķita, ka māja ir aizturējusi elpu un vēlas uzzināt – kas gan tūdaļ notiks?
– Ēka ir labā stāvoklī, lai gan, kā jūs pati redzat, tikai dažas detaļas te izskatās estētiskas. Īditas vīrs nomira tūkstoš deviņi simti piecdesmit piektajā gadā, gāja bojā ceļu satiksmes negadījumā. Un man liekas, ka viņa kopš tā laika nav veikusi nekādus uzlabojumus. Šķiet, mājā nav viena centrālā gaisa kondicionētāja, bet ir ievilkta kanalizācijas sistēma, protams, un virtuve ir darba kārtībā. – Viņš parīvēja plaukstas gluži kā tēvs, kas cenšas pārliecināt bērnu, ka auglis ir tikpat garšīgs kā konfekte, un pēc brīža turpināja: – Ja pagriezīsieties, tad ieraudzīsiet īsto šā īpašuma skaistumu.
Man nemaz negribējās pavērst muguru mājai, taču es paklausīju un sapratu, ko misters Viljamss bija gribējis pateikt.
Māja bija uzcelta augstā vietā, kas dāvāja plašu skatu uz upi, un apkārt bija resni ozoli, kuru zarus klāja tilandsiju plīvuri.
Advokāta sejā parādījās apmierināta izteiksme, itin kā viņam beidzot būtu izdevies man sagādāt ieganstu pasmaidīt. – Šo Bofortas daļu sauc par Krauju, un iemesli ir acīmredzami. Lielākā daļa šeit esošo māju ir apmēram tādā pašā vecumā kā šī, aptuveni simt piecdesmit vai divsimt gadu vecas, bet dažas pat laikam vēl senākas.
Es klausījos advokāta vārdos diezgan pavirši, jo mani bija apbūrusi gaismas rotaļa upes viļņos un tas, cik graciozi zemes strēle pieplaka ūdenim, teju kā noliecoties uz ceļgaliem tā priekšā. Un milzīgā māja, kas stāvēja cēlā vientulībā, vērodama to visu. Tās bija Kela mājas, kurās viņš bija piedzimis un pavadījis bērnību. Viņš bija dzīvojis šīs mājas sienās, bija redzējis, kas slēpjas aiz dārza padrupušā mūra. Un droši vien katru savas dzīves dienu bija vērojis upi. Tomēr pirms divām desmitgadēm viņš to visu bija pametis un devies projām neatskatīdamies. Viņam ne reizi nebija ienācis prātā pastāstīt man par šo māju vai atvest mani uz šejieni, lai dalītos šajā skaistumā. Es atkal nodrebēju, jo doma, ko nevēlējos izteikt skaļi, bija iedzēlusi man prātā. "Kas šeit notika ar Kelu, ja tas piespieda viņu vēlēties visu aizmirst?"
Likās, ka mani apskalo karstas tveices viļņi, nesot līdzi man nepazīstamus aromātus.
– Kas tā par smaržu? – es vaicāju, pieliekdama galvu, lai labāk to uztvertu. Tā nebija ne patīkama, ne nepatīkama, bet tajā bija kaut kāds piesātināts zemes tonis, kas padarīja to savādi vilinošu.
– Māršas augsnes smārds. Pamatā tur ir pūstošā veģetācija, kas paliek pēc tam, kad krītas ūdens līmenis. Šejienes ļaudis sauc to par māju smaržu.
Es pamāju ar galvu, un mēs pagriezāmies atkal pret māju. "Vai Kels kaut reizi bija ilgojies pēc šīs smaržas un eksotiskās veģetācijas, kas šķita eksplodējusi pāri itin visam plašajam pagalmam?" Mūsu kopīgā māja Fārmingtonā bija maza, ar pavisam sīku pagalmiņu. Tieši tā bija viena no galvenajām vēlmēm, ko viņš izteica nekustamo īpašumu tirdzniecības aģentam, kad meklējām sev mājokli. Viņš sacīja, ka viņam neesot ne laika, ne vēlēšanās apkopt pagalmu un dārzu.
Kad kāpām augšup pa kāpnēm, misters Viljamss piedāvāja man atbalstīties uz viņa elkoņa, un es pēc īsas svārstīšanās to pieņēmu. Paskatījusies uz lielu plaisu, kas šķēla apakšējo pakāpienu, es sapratu, ka šīs kāpnes nemaz nav no betona, kā man sākotnēji bija izlicies. Materiāls bija rupjāks, un tajā bija iestrādāti sīki gliemežvāki un smiltis.
– Tas ir vietējais būvmateriāls, – paskaidroja advokāts, – kas jau sen tiek izmantots jūras salās. Tas tiek veidots no kaļķiem, ūdens, smiltīm, gliemežvākiem un pelniem. Senākos laikos tas bija pats ekonomiskākais materiāls, jo bija viegli pieejamas izejvielas, turklāt tas kalpoja ilgi. Jūs noteikti pamanīsiet, ka jūsu skursteņi arī ir mūrēti no tā paša materiāla.
Es pasmaidīju par to, kā viņš lietoja vārdu "jūsu", itin kā es būtu pilntiesīga īpašniece, nevis sieva mīļākajam dēlam, kurš no šīs vietas pazudis pirms divdesmit viena gada. Varbūt tas bija veids, kādā dienvidnieki sveica jaunpienācējus, kaprīzus ģimenes locekļus, kuriem nebija tiesību uz šo vēstures daļu, toties viņiem piemita vēlme to pieņemt kā savu un valkāt ģimenes vārdu.
No upes atvēsmoja patīkama vēja brāzma, pieskardamās sviedriem, kas jau bija sākuši ritēt man pār muguru. Es redzēju, kā sašūpojas lapas un tilandsiju plīvuri ozolu zaros, atspoguļodamās netīrajos lodziņos pie durvīm. Virs manis kaut kas melodiski ietinkšķējās, un es pārsteigumā paraudzījos augšup. Pie zilajiem, aplupušajiem verandas griestiem rindojās apmēram ducis vēja zvanu, kas bija veidoti, kā man izskatījās, no ziliem un zaļiem akmentiņiem.
– Tie visi ir Īditas roku darbs. Tādi ir arī augšstāva balkonā. Viņai patika krāt jūras stiklus, un tas bija lielisks veids, kā izlikt apskatei gabaliņus, kas viņai visvairāk iepatikušies.
Es paraudzījos ciešāk un savilku pieri. – Izskatās pēc akmentiņiem.
– Nudien. Tie okeānā atradušies jau daudzus gadus, tālab tiem ir tāds dūmakains izskats. Īdita sacīja, ka ikviens šāds stikla gabaliņš, kurš spējis izturēt tik spēcīgu sišanu un mētāšanu, ir svinēšanas vērts. – Misters Viljamss pasmaidīja, atcerēdamies šo seno sarunu. – Viņa vienmēr atgādināja, ka tikai muļķi stiklu uzskatot par trauslu materiālu.
Pa kāpnēm uzšāvās kārtējā vēja brāzma, atnesot nelielu atveldzējumu no tveices un liekot stikla gabaliņiem dziedāt un dejot. Es sadrūmu, lūkodamās uz vēja zvaniem un pūlēdamās nedomāt par veco sievieti, kura tos taisījusi. – Tie ir skaisti, bet… vai to skaņas netraucēs man naktī gulēt?
Misters Viljamss izņēma no kabatas lielu misiņa atslēgu. – Nu, varbūt tikai dažas pirmās naktis, taču domāju, ka pēc īsa laika jūs pieradīsiet un jums pat būs grūti aizmigt bez to dziesmas.
Vēl pēdējo reizi es paraudzījos uz garo vēja zvanu rindu un nodomāju, ka varbūt man būs jānopērk pieslienamās kāpnes, lai tos visus noņemtu, un tad jau pagāju garām misteram Viljamsam, kurš pieturēja atvērtās durvis, ļaudams man ieiet mājā.
Es spēru soli savu jauno māju priekštelpā.
Viss likās tik plašs! Mājai bija augsti griesti, pamatīgas grīdlīstes un liela priekštelpa ar četrām augstām, biezām divvērtņu durvīm un šauru gaiteni, kas veda uz mājas otru pusi. Smalkas tumša koka margas, ko augšpusē saturēja kopā tievi statņi – kāpnes, kas veda uz otro stāvu, kur atradās neticami milzīga kristāla lustra. Tā noteikti bija uzskatāma par neskaitāmi daudzu zirnekļu tīklu patvēruma vietu, nevis par gaismas avotu. Gaisā jautās putekļu, senuma un pamestības aromāts. Un beidzot es sapratu, kālab misters Viljamss tik negribīgi piekrita, lai uzreiz ievācos šeit.
Taču es ieraudzīju arī skaistumu, kas slēpās zem putekļiem un tumšajām ēnām. Es redzēju to smalki izgrebtajos griestu medaljonos un durvju karnīzēs, salauztajos ēdamistabas grīdas dēļos un marmora pilastros, kas atdalīja divas viesistabas. Tas bija paslēpies arī koka balustrādēs un plantatoru stila gultas iespaidīgajos baldahīna balstos augšstāva guļamistabā.
Visur oda pēc putekļiem, taču es nespēju atbrīvoties no sajūtas, ka māja mani vērtē tieši tāpat, kā to vērtēju es. Bija sajūta, ka abas gaidām, kas notiks tālāk. Šīs sajūtas sajauca man soli, un es pamanīju, ka esmu aizturējusi elpu, iztēlodamās, ka māja dara tāpat.
Misters Viljamss atvēra durvis uz lielo vannasistabu