Vēja čuksti stikla lauskās. Kārena Vaita
ka nākamajā dienā, iespējams, sāpēs Meritas mutes muskuļi no pārliekās smaidīšanas.
– Kad biju maza, viņš arī man uztaisīja vienus vēja zvanus. Lai tie palīdzētu man būt nomodā. Viņš tos piestiprināja pagalmā pie mājas, lai es tos dzirdētu, kad no rītiem gāju uz skolas autobusu. Tētis daudz ceļoja, un es mēdzu sacīt, ka vēja zvanu dziesma ir viņa labrīts, ko viņš man novēl pat tad, ja neatrodas tuvumā.
Loralī uzlika roku uz dēla pleca un paspieda to, tādējādi norādīdama, ka viņi abi nāk komplektā. – Es apsolu, ka mēs nesagādāsim nekādas problēmas. Es pati ar prieku uzlikšu svaigu gultasveļu vai arī varu gulēt uz dīvāna. Kā tev būs ērtāk. – Viņas mamma laikam būtu kapā otrādi apgriezusies par tādu neaudzinātības izrādīšanu un uzprasīšanos ciemos pie pilnīgas svešinieces, lai arī šī svešiniece bija Ouena asinsradiniece.
Misters Viljamss noklepojās. – Es nudien nedomāju, ka šī māja patlaban ir tādā stāvoklī, lai kāds tajā ievāktos dzīvot. Manā mājā ir pietiekami daudz telpu…
– Jūs drīkstat te palikt, – Merita sacīja, tad nometa Ouena zīmējumu sev blakus uz krēsla un piecēlās. Tieši vērsdamās pie Loralī, viņa piebilda: – Pieņemu, ka paliksiet kādas pāris dienas. Man ir nepieciešams atrast svaigu gultasveļu un arī tīrīšanas līdzekļus.
Piepeši Loralī sajuta mistera Viljamsa skatienu; viņš acīmredzot gaidīja, ka viešņa pieteiksies palīdzēt, taču viņa zināja, ka šāds piedāvājums tiktu noraidīts. Rosīšanās un sīku darbu veikšana acīmredzot palīdzēja Meritai atkal atgūt kontroli, un Loralī iedomājās par to, vai katra meitene, kas agri zaudējusi māti, rīkojas līdzīgi, kad dzīve kļūst par īstu jucekli. Par sevi viņa varēja sacīt tieši tā.
Loralī jau grasījās ieminēties, ka laikam jau viņiem nāksies palikt vairāk nekā tikai dažas dienas, varbūt izlaižot vienīgi to faktu, ka māju Džordžijas štatā viņa pārdevusi ar visām mēbelēm un citas apmešanās vietas viņiem vispār nemaz nav, bet tajā brīdī misters Viljamss izņēma savu mobilo telefonu. – Es piezvanīšu sievai. Varbūt viņa varēs sadabūt kādus tīrīšanas līdzekļus vai piezvanīs savai izpalīdzei, kas nāk apkopt mūsu māju… – Advokāts piepeši apklusa, un atlokāmais telefons palika pusceļā, nesasniedzis ausi, jo viņš pamanīja melnu pēdējā modeļa Explorer piebraucam pie mājas un apstājamies ceļa malā.
Advokāts ielika telefonu atpakaļ kabatā un steidzīgi devās pa taku pretī atbraucējam, un pierē viņam bija ievilkušās raižu rievas.
Tikmēr vadītājs jau bija izkāpis no kabīnes, pagriezies ar seju pret māju un vēroja mistera Viljamsa tuvošanos. – Sveiks, Sidnij! – vīrietis sacīja, un Loralī beidzot saprata, ko viņas mamma bija domājusi, kad sacīja, ka gari vīrieši līdzinās kārtīgam vēsa ūdens malkam.
Šis vīrietis bija jauns, tikko sasniedzis trīsdesmit, un slaids, taču pārāk kalsns, un likās, ka viņš daudz laika pavada ārā, jo bija glīti nosauļojies. Viņš bija ar gaiši brūniem matiem un platiem pleciem; kājās viņam bija haki krāsas bikses, kas derēja kā uzlietas.
– Nepavisam neesmu pārliecināts, ka šis ir piemērotākais brīdis, – misters Viljamss sacīja viesim. – Varbūt sarunāsim tikšanos manā kabinetā, un tad es visu pastāstīšu…
Vairs nelūkodamies uz misteru Viljamsu, atbraucējs pamanīja uz verandas Loralī, Ouenu un Meritu un pa taku soļoja pie viņiem. Kad vīrietis pienāca tuvāk, Loralī ievēroja, ka viņa acis ir zeltaini brūnas – gluži tādā pašā krāsā kā Roberta iecienītākais brendijs. Viņa atskārta arī to, ka uz vīrieša krekla krūšu kabatas ir piesprausta nozīmīte ar smaidošu sejiņu. Tiesa, šis viņa garderobes atribūts nekādi nesaskanēja ar izteiksmi sejā.
Vīrietis taisnā ceļā devās pie Loralī, bet viņu apturēja savāda aizžņaugta skaņa, ko izdvesa Merita. Viņas seja bija kļuvusi pat vēl bālāka nekā pirms tam. Abas rokas viņa bija piespiedusi sejai un izskatījās pēc sievietes, kura tikko ieraudzījusi spoku.
– Kel? – Likās, ka šis vienīgais vārds pilnībā aizslaucījis krāsu no viņas sejas. Vīrietis apstājās un šķita noraizējies, jo Merita piepeši atkrita krēslā kā maiss, kas piepildīts ar akmeņiem.
Loralī pabīdīja Ouenu uz priekšu. – Aizej, pameklē kādu tīru glāzi un atnes Meritai aukstu ūdeni. Un nekavējies, mīļais.
Misters Viljamss piesteidzās pie Meritas un tēvišķīgi uzlika plaukstu viņai uz pleca. – Nē, Merita, šis ir Gibzs. Kela brālis.
Meritas elpa bija kļuvusi pavisam sekla un saraustīta, likās, ka viņa teju, teju varētu zaudēt samaņu. Loralī iedomājās: "Vai Merita vispār kādreiz spēs man piedot to, ka esmu bijusi šāda vājuma lieciniece?" Viņa atskārta, ka Meritai šāds misēklis triju svešu cilvēku klātbūtnē ir tikpat liels pazemojums kā brīdī, ja viņa kaila būtu atstāta aiz durvīm.
Neko nesacījis, Gibzs satvēra Meritas roku pie delnas locītavas un ieskatījās rokaspulkstenī, kā pārbaudīdams pulsu. Un tajā brīdī Loralī pamanīja, ka viņam uz rokas ir pulkstenis ar Mikipeli, bet no krūšu kabatas spraucas ārā trīs iesaiņotas ledenes uz kociņa. Pēc sena paraduma no tiem laikiem, kad viņa vēl strādāja par lidojumu pavadoni, Loralī steigšus uzmeta skatienu viņa kreisajai rokai, lai pārliecinātos, vai ieraudzīs laulības gredzenu. Viņa vēlējās, kaut būtu zinājusi, ka ieradīsies šis vīrietis, jo tad būtu palūgusi Meritai skropstu tušu un lūpukrāsu. Pirmais iespaids bija vissvarīgākais. Šo domu viņa bija ierakstījusi dienasgrāmatā pēc tam, kad iepazinās ar Robertu.
Kad Merita izrāva roku no viņa tvēriena, Loralī apmierināta pamanīja, ka viņas vaigos pamazām atkal parādās sārtums.
– Man viss ir labi, – Merita bilda, tomēr nemēģināja piecelties no krēsla, varbūt tāpēc, ka nejutās pārliecināta, vai spēs droši nostāvēt uz kājām, bet nevēlējās, lai Gibzs to redz.
Laimīgā kārtā Meritai bija palicis kāds nieks lepnuma. Vai vismaz tik daudz, lai Loralī būtu, ar ko strādāt.
Pa durvīm iznāca Ouens, nesdams rokās augstu alumīnija glāzi. Tieši tāda reiz bija piederējusi Loralī vecmāmiņai, kura to lietoja tikai īpašos gadījumos, kad kopā bija sanākuši daudzi cilvēki. Glāzes sāni jau bija norasojuši no aukstā ūdens, kad zēns to pasniedza Meritai.
Viņa dzēra lēnām un nesteidzīgi, acis šaudīdama apkārt. Šādi viņa līdzinājās žirafei, kas dzer vietā, kur apkārt ir vesels lērums plēsīgu aligatoru. Kaut ko tādu Loralī reiz bija redzējusi televīzijā. Viņa kopā ar Ouenu daudz skatījās National Geographic kanālu un bija uzzinājusi daudz ko tādu, ko nebija iemācījusies, kad vēl dzīvoja Galfšorsā Alabamas štatā.
Iezvanījās mistera Viljamsa telefons, un viņš nokāpa no verandas, lai atbildētu. Loralī nācās aizpildīt klusumu. Un tas atkal bija kaut kas tāds, kas viņai itin labi padevās līdztekus mazu riekstu paciņu un dzērienu pasniegšanai pasažieriem. – Mani sauc Loralī Konorsa, bet šis ir mans dēls Ouens.
Zēns paspēra soli uz priekšu un pastiepa roku sveicienam tā, kā viņam bija mācījis tēvs. Viņš paguva mātei uzmest neapmierinātu skatienu. – Es grasos saukties par Rokiju. Patīkami ar jums iepazīties, ser. Mēs ar mammu tikko pārcēlāmies uz Bofortu, lai dzīvotu kopā ar manu māsu Meritu.
Tajā brīdī Merita aizrijās ar ūdens malku, sāka klepot un pieklājīgi aizlika mutei priekšā plaukstu.
Gibzs raižpilni palūkojās uz viņu un tad pastiepa Ouenam pretī roku. – Priecājos iepazīties, Rokij. Es esmu doktors Heivords. – Abi sarokojās. – Tev ir labs rokasspiediens desmitgadīgam zēnam. Vai tu spēlē beisbolu? – Viņš runāja lēni, ar dienvidnieka akcentu, un Loralī piepeši sajutās drošāk, itin