Vēja čuksti stikla lauskās. Kārena Vaita
ka nav izrotājusies.
Loralī pavilka no galda krēslu, kas atradās iepretī Ouenam. – Es gatavoju brokastis… olas, šķiņķi, grauzdiņus. Un man ir arī mellenes gadījumam, ja tev sakārotos melleņu pankūku.
Pameitas izskats liecināja, ka viņa labprātāk būtu atteikusies no piedāvātā krēsla, taču tad viņa pamanīja Ouena cerību pilno sejas izteiksmi un iekārtojās uz pašas sēdekļa maliņas, itin kā nebūtu plānojusi tur aizkavēties. Pēc īsa mirkļa Merita sacīja: – Tikai kafiju, lūdzu. Es parasti neēdu brokastis.
– Bet brokastis ir dienas svarīgākā ēdienreize. – Loralī piegāja pie senatnīga kafijas automāta un ieplīsušā porcelāna krūzē ielēja kūpošo dzērienu, bet pēc tam aiznesa to Meritai. – Mana mamma… – Viņa aprāvās, ieraudzījusi Meritas sejas izteiksmi. – Krējumu vai cukuru? – viņa pavaicāja.
– Vienkārši melnu kafiju, – Merita atbildēja. – Paldies. – Vārds izskanēja samāksloti, itin kā viņa būtu atcerējusies par to, ka tā pieklājas. Viņa uzpūta elpu kafijai, lai padzesētu, un iedzēra malku, skatīdamās uz Loralī. – Tātad… ko nozīmē šī skolu meklēšana? Jūs te atrodaties nepilnu dienu. Manuprāt, jums vispirms ir jāpadomā par citām vietām.
Loralī pagriezās ar muguru pret galdu un iesita pannā divas olas. – Jā, skolas lielā mērā ietekmēs mūsu lēmumu. Mēs nospriedām, ka jāapskatās gan vispārējās, gan privātskolas, ja reiz esam atbraukuši uz šejieni. Pēdējā gada laikā Ouens ir mācījies mājās, bet vēlas atkal atgriezties "īstā skolā", kā viņš to sauc.
– Mammu, vai atceries, ka es tagad saucos par Rokiju?
– Ja tu vēlies, ka tevi tā sauc skolā, lai notiek. – Loralī pieregulēja liesmu zem pannas. – Bet man tu vienmēr būsi Ouens, sarunāts? Citādi tas būtu apmēram tāpat kā tad, ja es piepeši sāktu teikt, lai tu mani sauc par Deiziju, nevis par mammu.
Ouens iesmējās, un Loralī pasmaidīja.
Merita teica: – Es biju uzlikusi modinātājpulksteni, lai varētu laikus piecelties, nonākt lejā un līdz galam saslaucīt pienu, ko vakar izlaistīju. Taču kaut kādu iemeslu pēc man neizdevās pamosties, kā biju ieplānojusi.
Kad Loralī apgrieza olas pannā uz otru pusi, izkausētais sviests protestējot iečurkstējās skaļāk. – Es izslēdzu pulksteņa zvana signālu, jo tu nemodies, un ļāvu tev pagulēt. Izskatījās, ka pēc ilgā pārbrauciena tev tas bija nepieciešams. Un zvanīja tas izskatīgais ārsts. Viņš teica, ka ieradīsies pulksten desmitos kopā ar misteru Viljamsu.
– Ko tu izdarīji? – Merita iesaucās. Loralī pagriezās, jo virtuves krēsla kājas bija spalgi iekrakšķējušās pret virtuves grīdu, Meritai pielecot kājās. – Cik tagad ir pulkstenis?
– Deviņi četrdesmit piecas. Grīdu es jau uzslaucīju. Un vēl es izcepu cepumus, lai būtu, ar ko pacienāt ārstu, kad viņš ieradīsies…
Merita pārtrauca Loralī runas plūdus: – Viņam te nebūs nekādas izklaides, vai sarunāts? Tam vīrietim es īpaši nepatīku, un nevarētu sacīt, ka mans viedoklis par viņu būtu daudz labāks. Viņš te ieradīsies, lai izlemtu, ko vēlas paņemt no savas bērnības mājas, un pēc tam dosies projām. Un es ceru, ka tā būs pēdējā reize, kad mēs tiksimies.
Loralī uzslidināja uz šķīvja olas, cepto šķiņķi un grauzdiņu, tad pagriezās, lai apsēstos pie galda. – Tad jau tev būs nepieciešama enerģija, lai ar viņu spēkotos. Tikpat labi tu varētu apsēsties un paēst. Es ar prieku atvēršu durvis, kad viņi ieradīsies.
Krietnu brīdi Merita gluži vienkārši skatījās uz Loralī, tad beidzot lēnām apsēdās un aizdomīgi paraudzījās uz šķīvi. – Ēdiens man smaida… – Viņas balsī nebija ne mazākās uzjautrinājuma zīmes.
– Vienkārši pieņem to, – Ouens noteica, iebāzdams kumosu mutē. Loralī ielika pannu izlietnē un sāka laist karsto ūdeni. – Vai tu pati neēdīsi, mammu? – Ouens vaicāja.
– Es jau paēdu, – viņa kārtējo reizi sameloja. – Un nerunā ar pilnu muti. – Viņa atgrieza ūdens krānu tik tālu, cik vien bija iespējams, taču pretī saņēma vien siltenu straumīti.
– Domāju, ka tev būs nepieciešams santehniķis, Merita. Ja vien tev nav kādas īpašas simpātijas pret aukstām dušām un šķīvjiem ar tauku paliekām uz tiem. Es varētu pavaicāt kādam no kaimiņiem, lai iesaka mums meistaru. To varētu izdarīt, kad iesim ar viņiem iepazīties…
Merita sāka klepot, un Loralī paraudzījās pār plecu tieši laikā, lai pamanītu, kā izšļakstās kafija pār malu Meritas krūzei, ko viņa pārāk spēcīgi nolika uz galda. – Atvaino, ko tu sacīji? Pat tādā gadījumā, ja es uzskatītu, ka apkārtnes iedzīvotāji sagaida mani, pagalam nepazīstamu cilvēku, neaicināti klaudzinām pie viņu durvīm, man nav ne mazākās nojausmas, kālab vēl būtu jāņem līdzi tevi.
– Lai viņi varētu iepazīties ar Ouenu, – Loralī atteica, uzspiezdama trauku mazgājamo līdzekli uz sūkļa, ko viņas iepriekšējā vakarā bija iegādājušās. – Viņš taču pieder pie ģimenes…
– Viņa izcepa cepumus, jo domāja, ka tu droši vien to neproti. Viņa grib atstāt labu iespaidu. – Ouens atkal runāja ar pilnu muti, un Loralī jau kārtējo reizi vēlējās par to aizrādīt, tomēr bija pārāk aizņemta, pūloties tikt galā ar kaunu.
Joprojām turēdamās ar muguru pret Meritu, viņa turpināja berzt jau tā tīro pannu. – Roberts sacīja, ka tev neesot paticis darboties virtuvē, tāpēc es nospriedu, ka tu diezin vai kaut ko cepsi. Tie ir šokolādes, zemesriekstu un sviesta cepumi, otrie iemīļotākie Ouena cepumi, tā ka tev arī tie varētu garšot. Tā man vismaz likās. Un nemaz nesāc man stāstīt, ka tu skaiti kalorijas. Tu esi tik kaulaina, ka, pagriezusies uz sāniem un izbāzusi mēli, tu līdzinies rāvējslēdzējam.
No kārtējās krēsla kāju čīkstēšanas Loralī sarāvās un skaidri zināja, ka tas nebija Ouena krēsls.
Merita runāja saspringti un, likās, rūpīgi apsvēra katru vārdu. – Es novērtēju to, ka tu satīrīji izlieto pienu un pagatavoji man brokastis. Es patiešām protu to novērtēt, taču negribu, lai tu vēl kaut ko šeit darītu. Sarunāts? Ja tu grasies te pavadīt nedēļu, tad mums ir jāvienojas par pamatnoteikumiem. Un pirmais ir tāds… Tu nedrīksti aiztikt manu istabu un manu modinātājpulksteni. Kas attiecas uz maniem kaimiņiem, santehniķi, elektriķi vai jebkuru citu personu, kas man varētu būt nepieciešama šajā mājā… Jūs ar Ouenu šeit esat tikai viesi, un man ir vajadzīgs vienīgi tas, lai pirms došanās projām jūs savu izmantoto gultasveļu saliktu mazgātavā.
Loralī, kas beidzot bija pamanījusies atkal atgūt kontroli pār savu sejas izteiksmi, pagriezās pret Meritu. – Vispār jau veļas mazgājamā mašīna nedarbojas. Es mēģināju izmazgāt tos dvieļus, ko vakar lietojām grīdas uzslaucīšanai. Tā izklausījās līdzīga vecam automobilim aukstā ziemas rītā. Tā gultasveļas grēda, kuru misis Viljamsas izpalīdze mums izmazgāja, droši vien bija šīs veļas mašīnas gulbja dziesma. Garāžā es atradu kaudzi izziņu grāmatu un sameklēju darbnīcas numuru. Meistars ieradīsies starp pulksten vieniem un pieciem. Es būtu sameklējusi savā mobilajā telefonā, taču tam gandrīz bija nosēdusies baterija, turklāt šeit nav bezvadu interneta. Es kādam varu piezvanīt, lai to nokārtotu, ja vēlies.
Ietrenētais lidojumu pavadones smaids pamudinātu smaidīt pretī pat niknāko pasažieri, bet Merita laikam bija citāda. Viņa nesmaidīja un kļuva aizvien dusmīgāka. Uz viņas vaigiem parādījās koši sarkani plankumi. Loralī būtu vēlējusies nofotografēt Meritu ar savu viedtālruni, lai vēlāk parādītu, cik labi viņai piestāv sārtums sejā, taču nosprieda, ka šis nebūs pats piemērotākais brīdis.
Merita, tik tikko kustinādama lūpas, izgrūda