Vēja čuksti stikla lauskās. Kārena Vaita
Gibzam iemetās tiks, taču viņš neko nesacīja. Loralī iedomājās, ka tas varētu būt Ouena klātbūtnes dēļ. Zēns bija pārtraucis košļāt un nu, pastiepis galvu, ieklausījās sarunā.
Rokā sažņaugusi papīra šķīvi, Merita devās uz kāpņu pusi. – Sāksim no augšstāva un pamazām virzīsimies uz leju.
Loralī paņēma cepumu šķīvi, lai aiznestu atpakaļ uz virtuvi. – Es grasos iztīrīt skapīšus virtuvē un ieklāt tajos to jauno papīru, ko mēs vakar nopirkām. Un droši vien vajadzētu nomazgāt arī visus traukus.
Merita uzlika roku uz kāpņu margām vietā, kur tās apakšā meta līkumu un kur iepriekšējā vakarā uz pēdējā pakāpiena Loralī bija nolikusi savu rokassomu. – Tev tas nav jādara.
– Es zinu, taču tā ir tikai tāda neliela pateicība par to, ka tu atļāvi mums palikt. Uz īsu brīdi, – viņa ātri piebilda.
– Paldies. – Merita lika soli uz apakšējā pakāpiena un devās augšup. Laikam jau viņa ar roku nejauši bija aizķērusi Loralī somiņas rokturi, jo, pirms vēl Loralī bija paguvusi brīdināt, lai uzmanās, somiņa uz sāniem nokrita zemē, bet viss saturs no tās izbira uz grīdas.
Daudzas lūpukrāsas, kompaktais pūderis, matu suka, neliela zobu suka un pincete aizslīdēja uz priekšu un apstājās pie pabalējušā zilā paklāja malas, bet četras pudelītes recepšu medikamentu un tūbiņa ar kuņģa skābi neitralizējošu līdzekli aizvēlās pretējā virzienā un apstājās pie doktora Heivorda kājām.
– Es pacelšu, – Loralī sacīja un spēra soli uz priekšu, taču bija nokavējusi. Gibzs jau bija pacēlis visas četras pudelītes un ierasti tās apskatījis. Pēc tam viņu acis sastapās.
– Man ir čūlas un vēl dažas nepatīkamas problēmas, ar kurām pašlaik jātiek galā, – viņa skaidroja un pavicināja brīvo roku, kā aizgainījot Meritas atvainošanos. Loralī pagāja uz priekšu, pacēla savu somiņu un pieturēja, lai doktors varētu salikt atpakaļ medikamentus.
– Ja paliksiet šeit kādu laiku un jums būs nepieciešams ārsta padoms, tikai pasakiet. Es labprāt palīdzēšu.
Viņa atviegloti pasmaidīja. – Tas man patiešām varētu noderēt… paldies. Es ar jums sazināšos.
Merita kāpa augšup, un Gibzs sekoja, cieši vērdamies viņas mugurā, itin kā pūlētos izlasīt kaut ko, kas uzrakstīts uz viņas blūzes.
Loralī pasniedza šķīvi Ouenam. – Vai tu, lūdzu, varētu aiznest šo atpakaļ uz virtuvi, kamēr es te salasīšu visas izbirušās lietas?
Zēna acis iespīdējās, un viņa skaidri saprata, ka brīdī, kad šķīvis nonāks virtuvē, tajā būs par dažiem cepumiem mazāk, tomēr neko neteica. Viņa vēlējās, lai, pieaudzis būdams, dēls varētu atskatīties uz šiem nelielajiem bērnības prieciņiem un atcerēties, cik laimīgs juties.
Viņa notupās un sāka uzlasīt lūpukrāsas tūbiņas, domādama par Meritas taisno muguru un iemeslu, kālab Kels bija atstājis savu brāli un visu iepriekšējo dzīvi, lai nekad vairs tajā neatgrieztos. Viņa sažņaudza rokā lūpukrāsu, kuras tonis bija nosaukts par "Kaisles sārto", jau grasījās to ielikt somiņā un tad iedomājās, ka dienasgrāmatā vajadzētu ierakstīt: "Katrs savas sāpes nes citādi, un tomēr katram tās ir. Katram. Vienkārši ir cilvēki, kuri tās prot labāk apslēpt."
Pieturēdamās pie kāpņu margām, viņa uzslējās kājās un lēnām devās uz virtuvi. Kurpju papēži skaļi klaudzēja. Pirms Ouens viņu ieraudzījis, sejā jau atkal vajadzēja uzmirdzēt smaidam.
Sestā nodaļa
Es skaidri jutu Gibza skatienu urbjamies man mugurā tikpat spēcīgi kā tad, ja viņš man būtu iebikstījis ar diviem pirkstiem. Es apstājos eleganto kāpņu augšgalā. – No kurienes jūs gribētu sākt?
– Laikam jau no savas agrākās istabas. Pieņemu, ka mana vecmāmiņa nebūs neko izmetusi. Es ļoti ceru, ka skapī vēl glabājas dažas lietiņas.
Es devos uz istabu, kuru misters Viljamss bija norādījis kā agrāko Gibza mājvietu un kur pagaidām bija apmetusies Loralī. "Interesanti, ko gan Gibzs vēlējās tur atrast? Acīmredzot kādu vecu šaha komplektu vai beisbola cimdu. Neko tādu, kam būtu īpaša vērtība, vien tādu, kas atgādinātu par jaunības dienām."
– Spriežot pēc tā, ko esmu redzējusi līdz šim, nekas daudz izmests nevarētu būt. Domāju, ka vispār šeit nekas īpaši nav mainījies kopš dienām, kad jūs te dzīvojāt.
Paraugoties uz Gibzu, es pieļāvu kļūdu, jo pamanīju viņa skatienā ievainojamību un maigumu. Nevienu no šīm emocijām es nevēlējos saistīt ar sava vīra brāli. Es steigšus novērsos un atvēru istabas durvis.
Gulta bija rūpīgi saklāta, ar rokām darinātās zilos un zaļos toņos ieturētās segas malas bija kārtīgi sabāztas aiz gultas koka karkasa. No spilvena apakšas spraucās ārā mazs stūrītis Loralī naktstērpa leoparda ādas toņos. Uz naktsgaldiņa blakus tūbiņai ar kuņģa skābi neitralizējošiem medikamentiem bija nolikta, kā man likās, dienasgrāmata koši sārtos vinila vākos. Iedomājos, ka lappuses varētu būt galvenokārt tukšas, jo Loralī droši vien tajā ieraksta tikai piezīmes par vienā dienā uzģērbto, lai nākamajā neatkārtotos.
Uz tualetes galdiņa rūpīgā rindā bija izkārtoti kosmētikas piederumi. Es piemiedzu acis, lai secinātu, vai man kaut kas no šā klāsta liksies pazīstams, bet manu uzmanību novērsa Gibzs, kas bija atvēris skapja durvis.
Skapim bija dīvaina forma, un tas bija pārmēru izbīdījies ārā no istabas stūra kā bezgaumīga un pārāk liela mēbele šai vietai. Tas droši vien bija ievietots guļamistabā, lai mēģinātu telpu kaut nedaudz padarīt atbilstīgāku laika garam. Kaut ko līdzīgu es biju pamanījusi arī pārējās guļamistabās. "Vai tiešām pagājušā gadsimta mēbeles būtu pēdējais, ar ko šai mājai mēģināts piešķirt kādu jauninājumu?"
Loralī ceļasomas bija kārtīgi saliktas skapja dziļumā, bet to saturs ar militāru precizitāti sakarināts uz vienīgā stieņa. Daudzi kurpju pāri, visi ar augstiem papēžiem, bija sakārtoti vairākās rindās ceļasomu priekšā.
Taču virs stieņa atradās dziļš plaukts visā skapja platumā, un tur trijās rindās bija saliktas daudzas dažādu platumu kastes, cita uz citas, sliedamās līdz pat divpadsmit pēdu augstajiem griestiem.
– Izskatās, ka viņa ir saglabājusi visu, – Gibzs skaļi noteica, bet es nepavisam nejutos pārliecināta, ka viņš to bija sacījis man. Pagriezies, lai paraudzītos uz gultu, viņš secināja: – Nedomāju, ka viņa te vispār ir kaut ko mainījusi.
– Tas jau nemaz nav slikti, – es atsaucos, paslēpdama leoparda raksta naktstērpa maliņu, lai tā vairs nebūtu redzama.
Viņš apklusa un paraudzījās uz mani. – Tāpēc ka…
Es koši nosarku, jo man nebija paskaidrojuma, kālab esmu šādi runājusi, un es noteikti nebiju no tām, kam tīk cilāt savas ģimenes netīro veļu, jo īpaši jau šā vīrieša klātbūtnē. Mums gan bija viens uzvārds, taču man Gibzs bija pilnīgs svešinieks.
Izlikdamās kārtojam spilvenus uz gultas, es paraustīju plecus. – Kad es aizbraucu uz koledžu, mans tēvs pārdeva māju, kurā biju izaugusi, un nopirka daudz mazāku. Viņš atbrīvojās no visām mantām, mēbelēm, Ziemassvētku rotājumiem, drēbēm. Pat no palagiem un segām.
– Un jūsu māte viņam ļāva tā rīkoties?
Man nedaudz noreiba galva. Rēta, kas palika pēc mammas aiziešanas aizsaulē, joprojām bija tikpat svaiga kā tajā dienā, kad viņa izdzisa. – Kad man bija divpadsmit gadu, viņa nomira.
Viņš mirkli