Vēja čuksti stikla lauskās. Kārena Vaita
atmiņā atausa namīpašnieku asociācijas sanāksme, kurā viņai bija nācies piedalīties; tur Merita būtu iederējusies pašā galda galā, goda vietā. Loralī uzmanīgi apsēdās, skatiens joprojām likās miglains. – Jā, bet tas zaķis jau nemaz nav jāliek mājas parādes pusē. Kā jau teicu, man liekas, ka šeit tas izskatītos lieliski.
Merita jau grasījās iebilst, bet viņas uzmanību novērsa kaut kas blakus Loralī uz soliņa. Loralī sekoja Meritas skatienam un nonāca līdz dienasgrāmatai sārtajos vākos, kuru atvērtu noturēja elastīga saite.
– Vai tev patīk? Tā ir tikai pavirša skice, bet man gribējās tev parādīt, kā tavs dārzs varētu izskatīties. – Viņa pacēla dienasgrāmatu un pastiepa pretī Meritai. – Te joprojām var redzēt oriģinālās puķu dobes, un es pazīstu daudzus no šiem augiem, jo tādi ir sastopami arī Galfšorsā. Laikam jau klimats ir līdzīgs. Lai nu kā… Ja mēs zinājām, ka paliksim kādā vietā ilgāku laiku, mamma sastādīja skaistas puķes, un viņai bija arī jaukas dobītes dārzeņiem, lai man nekad nepietrūktu zaļumu. Kad pārcēlāmies uz treileri, mēs tur pielikām puķu kastes, lai tik ļoti neredzētu rūsu. Es domāju, ka tu šo vietu vari atkal padarīt patiešām skaistu. Protams, lai dabūtu projām visas tās nezāles, būs nepieciešams pamatīgs darbs. Un man nemaz nepatīk to darīt, jo tad es jūtos spiesta izlemt, kurš augs ir labs un kurš ne, bet es esmu audzināta un mācīta tā, lai netiesātu citus un tad pati netiktu tiesāta. – Loralī ar lielu piespiešanos pasmaidīja, visiem spēkiem pūlēdamās panākt, lai Meritas sejas izteiksme kļūtu maigāka, lai neliktos, ka viņa tūdaļ grasās eksplodēt. – Es iedomājos, ka varbūt varētu palīdzēt tev atdot šim dārzam tā agrāko skaistumu, lai tev būtu jauka vieta, kur pasēdēt, palasīt vai iedzert ledus tēju. Te plašuma pietiek pat tam, lai Ouenam ierīkotu vietu, kur trenēties beisbolā. Viņam gan šajā sportā nav īpašu panākumu, bet varbūt nepieciešams vien vairāk patrenēties. – Merita joprojām nesmaidīja, un Loralī ļāva, lai smaids izdziest arī no viņas sejas. Jau gluži izmisusi, viņa sacīja: – Mana mamma vienmēr apgalvoja, ka iestādīt dārzu nozīmē apliecināt ticību rītdienai.
– Treniņu vietu Ouenam? – Merita izmocīja ar sakniebtām lūpām, kas izskatījās kā veidotas no stikla.
Loralī pat nopriecājās, ka Merita bija pieminējusi treniņu vietu, nevis aizrādījusi par kārtējo mammas pamācību piesaukšanu. Viņa atslābinājās. – Jā. Es domāju, ka tad, kad viss te būs izravēts un pāraugušie augi sakopti, būs ļoti daudz vietas… – Viņa nepabeidza teikumu, jo bija ieraudzījusi Meritas sejas izteiksmi. Loralī atklepojās un mēģināja vēlreiz: – Mēs visu izdarīsim tā, lai tuvumā nebūtu logu, ja tu raizējies par to.
Merita smagi apsēdās uz soliņa un dziļi ievilka elpu. Rokas ar īsajiem, nemanikirētajiem nagiem viņa uzlika uz saviem melnajiem, bezveidīgajiem svārkiem. – Tu esi ieplānojusi palikt te krietni ilgāk par nedēļu, vai ne?
Piepeši Loralī saprata savu kļūdu, iekoda lūpā un sajuta lūpu pomādes garšu. Likās, ka visas viņas cerības un plāni bija aizsteigušies daudz tālāk par vietu, kur atradās viņa pati. Un tā bija nekuriene, patiesību sakot. Viņa bija tikusi pāri priekšējai verandai un iekļuvusi Meritas mājā, bet nekur daudz tālāk arī nebija varējusi iespraukties. Un nekādā ziņā jau ne tik tālu, lai mierīgi paziņotu Meritai, ka ir plānojusi kopā ar Ouenu palikt šajā vietā krietni ilgāk.
Loralī apsvēra iespēju visu noliegt, bet tad atskārta, ka tam nebūtu nekādas jēgas. Patiesība šā vai tā nāktu gaismā. Tā vienmēr notika. Arī to viņai bija iemācījusi mamma. Tāpēc Loralī pamāja ar galvu, nenovērsdama skatienu no pameitas, gandrīz baidīdamās, ka Merita aizšausies projām kā tramīgs briedis, tiklīdz viņa neskatīsies.
– Jā, bet… Kā jau iepriekš teicu, mēs nesagādāsim tev nekādas raizes. Es gatavošu tev ēst un uzkopšu māju, bet tu pat nemanīsi, ka esam šeit. Galvenokārt es vēlos, lai tu iepazītos ar Ouenu. Tavs tētis to būtu gribējis. Es nešaubos, ka viņš to būtu uzlicis arī uz papīra, ja vien zinātu, ka pienāks diena, kad pa ceļam uz darbu viņa mašīnu uzšķērdīs tas kravas automobilis. Taču viņš daudz runāja par to, ka jums vajadzētu satikties, un tāpēc es zināju, ka man jāatved Ouens uz šejieni. – Viņa nervozi norija siekalas. – Jo mēs jau bijām noguruši no gaidīšanas un zaudējuši cerības, ka tu reiz pieklaudzināsi pie mūsu durvīm. – Krietnu laiku Merita nekustējās un neko neteica, un tas Loralī padarīja nervozu. Viņas pieredze liecināja, ka tad, ja cilvēki ļoti ilgi apdomā savu sakāmo, gaidāms kaut kas nepatīkams. Un tas nozīmēja, ka viņa šādu atbildi allaž centās atlikt, izmantojot vienkāršu pļāpāšanu. – Es iedomājos, ka šis svētais laikam ir uzlikts uz kāda akmens vai koka saknes, ja reiz ir tik ļoti sašķiebies. Varu saderēt, ka stāvēšana šādā pozā augu dienu viņam sagādā galvassāpes. Lai nu kā, es iedomājos, ka mēs varētu viņu izrakt un novietot tā, lai izskatītos, ka viņš sarunājas ar misteru Zaķi tur, zem lielā ozola…
– Vai runa ir par naudu? Tu sacīji, ka mans tēvs ir tev atstājis pietiekami, lai par naudu nebūtu jāraizējas. Bet tagad es iedomājos, ka tu būsi to pateikusi vienkārši tāpēc, lai es nenojaustu patieso iemeslu, kālab tu esi ieradusies šeit. Tai jābūt naudai. Kāds gan vēl iemesls būtu licis jums mainīt visu savā dzīvē un pārcelties šurp pie manis?
– Nauda? – Loralī cieši raudzījās uz Meritu un nosprieda, ka laikam būs palaidusi garām kādu šīs sarunas daļu, jo domas novirzījušās citā gultnē, prātojot par to, kā neliels daudzums lūpu spīduma un skropstu tušas un kāda cita toņa apģērbs, nevis smilškrāsa, varētu uzlabot Meritas izskatu un, iespējams, arī viņas attieksmi.
Merita turpināja: – Vai tad ar dzīvības apdrošināšanu nepietika? Vai tu jau esi paguvusi to iztērēt? Man atvēlētā daļa bija dāsna, taču domāju, ka tēvs lielāko tiesu atstāja tev un Ouenam. Viņš bija tāds cilvēks, kurš parūpējās par to, lai tev būtu nodrošināta dzīve. Vai tiešām tu visu jau iztērēji?
Loralī mirkšķināja plakstus, pūlēdamās aizgainīt dzelošās asaras. Viņa paķēra sārto dienasgrāmatu, piespieda to pie krūtīm un vēlējās, kaut tieši te un tagad varētu to atvērt, lai ierakstītu vārdus, kurus patiešām vēlējās pateikt Meritai. "Spēja lēkāšana no secinājuma pie secinājuma bieži vien ir tikai vingrinājums, kas allaž ir vieglāks par patiesības atklāšanu, kam nepieciešama liela pacietība."
Viņa atvēra muti, lai aizstāvētos, lai pateiktu Meritai, ka viņa kļūdās, taču no upes atskrējusī vēja brāzma iešāvās aizlaistajā dārzā, iedziedājās vēja zvani, sašūpojās ozola lapas, un izskatījās, ka to sudrabainās apakšpuses piemiedz viņai ar aci, itin kā piedalītos kādā jokā. Loralī paslēja zodu augšup. – Tev taisnība. Mēs esam izpostīti. Man nav līdzekļu, lai uzturētu savu dēlu, un es izmisīgi meklēju vietu, kur palikt, kamēr mēs atkal varētu nostāties uz kājām.
Arī Merita raudzījās uz vējā dejojošajām lapām, tikai viņa saskatīja nevis acu piemiegšanu, bet kaut ko tādu, pār ko viņai nebija varas un kas nepazuda pēc viņas pavēles.
– Vai Ouens to zina?
Īsu brīdi Loralī padomāja un tad papurināja galvu. – Nē. Es biju atlikusi naudu Ouena vajadzībām. Par to tad arī nopirku viņam drēbes, ēdienu un benzīnu šurpceļam.
– Vai tu pārdevi māju? – Loralī pamāja ar galvu, un Merita turpināja tincināšanu: – Un tā nauda? Kur palika tā?
Zodu Loralī turēja izslietu un pieraudzīja, lai balss plūstu vienmērīgi. – Mums bija daudzi parādi. Lielākoties kredītkartēs. Tagad tas viss ir nomaksāts.
– Un tavas zāles? Kā tu maksā par tām?
Loralī likās, ka viņa tikko norijusi vates bumbu, un viņa nespēja izdomāt, kā gan Meritai tas tapis zināms.