Vēja čuksti stikla lauskās. Kārena Vaita
tās visas bija pilnīgi tukšas.
Mēs ar Gibzu jau atkal saskatījāmies, un es nespēju nedomāt par to, vai viņš iztēlojas savu brāli šajā istabā, izdzēšot sevi no tās – atvilktni pēc atvilktnes, pakaramo pēc pakaramā. Taču savus darinājumus no "Lego" klucīšiem viņš bija atstājis, un es pat zināmā mērā vēlējos zināt, kāpēc tā.
– Vai jūs neesat šeit bijis kopš Kela aizbraukšanas? – es vaicāju.
– Nē. – Gibzs vilcinājās ar atbildi. – Kad biju mazs, viņam nepatika, ja es aiztiku viņa mantas, un laikam jau pēc viņa aizbraukšanas es spriedu, ka viņam nepatiktu, ja es šeit nāktu. – Viņš apklusa, un likās, ka starp mums ir nostājies spoks. – Es pieļauju, ka te viss palicis tieši tā, kā Kels to bija atstājis. – Viņa balsī skanēja kaut kas vārdā īsti nenosaucams, kaut kas tāds, kur savijās ilgas ar zaudējuma sāpēm. Es atkal iedomājos par savu vīru, kādu viņu pazinu, un to, ka viņa aiziešana manī nemodināja tādas izjūtas.
Gibzs izgāja gaitenī, nopētīja mākslas darbus uz sienām, apstājās pie ieplēstām tapetēm, kuru malas bija atlocījušās kā miruša zirnekļa kājas. Viņš devās pie aizslēgtajām bēniņu durvīm, paspieda durvju rokturi un tad paraudzījās manī, pieri saraucis.
– Misters Viljamss nezina, kur atrodas atslēga, un teica, ka atsūtīšot atslēdznieku.
Diezgan ilgu brīdi Gibzs raudzījās uz slēgtajām durvīm. – Kad es biju vēl mazs, manai vecmāmiņai augšā bija darbnīca.
– Darbnīca? – es pārvaicāju. – Kāda?
Viņš paraustīja plecus. – Es īsti neesmu drošs. Man netika ļauts iet bēniņos. Un pēc tam, kad Kels aizbrauca, vecmāmiņa aizslēdza tās durvis un augšā vairs ne reizi neuzkāpa. Es domāju, ka tur viņa gatavoja savus vēja zvanus.
Man gribējās viņam pavaicāt par iemesliem. "Kāpēc Īdita taisījusi tik daudzus vēja zvanus un kāpēc pārtraukusi iet uz savu darbnīcu bēniņos? Un kāpēc Kels bija mēģinājis izdzēst sevi no šīs mājas un no savas iepriekšējās dzīves?" Bet es biju nonākusi pie secinājuma, ka acīmredzot Gibzs jau divas dekādes uzdod sev tos pašus jautājumus.
Ievibrējās Gibza mobilais telefons, un viņš to izņēma no kabatas. Paraudzījies uz ekrānu, viņš teica: – Nāksies mantu apskati pabeigt kādu citu reizi – man jādodas atpakaļ uz darbu. Izskatās, ka pašlaik ceļo kaut kāds vēdera vīruss, kas piemetas bērniem, jaunākiem par divpadsmit gadiem, un pacienti pārplūdina praksi. Es jums vēlāk piezvanīšu, norunāsim piemērotu tikšanās laiku.
Es apspiedu nopūtu. – Brīvos brīžos es labprāt pārlūkotu skapju un atvilktņu saturu. Pats par sevi saprotams, ka viss, ko uzskatīsiet par personiskas intereses vērtu, būs jūsu ziņā. Bet… ja jūs man pateiktu, ko meklējat, viss noritētu mazliet ātrāk.
Gibzs veltīja man skatienu, kas likās gan pilns uzjautrinājuma, gan daļēji aizkaitinājuma apēnots, un man nācās valdīties, lai nesarautos.
– Vecos fotogrāfiju albumus. Mana mamma bija fotogrāfe amatiere, un es atceros, ka viņa fotogrāfijas lika albumos. Visu laiku, kamēr vien dzīvoja. Tur ir manas un Kela bērnības fotogrāfijas. Man gribētos tās atkal redzēt.
Šie vārdi mani pārsteidza. Nebiju gaidījusi, ka viņš kļūs sentimentāls, ka gribēs paraudzīties pagātnē, ko, kā likās, atstājis aiz muguras, un ka alks paskatīties fotogrāfijas, kurās redzams brālis, kas viņu atstājis aizmirstībā.
Mēs bijām sasnieguši kāpņu augšējo pakāpienu, un viņš apstājās, lai palaistu mani pa priekšu. Nokāpusi lejā, es devos pie parādes durvīm un atvēru tās. – Dodiet ziņu par to, kad varēsiet ierasties, lai te visu pabeigtu. Un es paraudzīšu, vai man izdosies atrast tos albumus.
– Un atslēgu. Pasakiet man, ja tiksiet bēniņos. Man allaž bija gribējies uzzināt, ko mana vecmāmiņa tur darīja. – Viņš izgāja uz verandas. – Lūdzu, pasakiet Loralī, ka man vajadzēja doties projām un tālab nācās atteikties no kafijas.
Es pamāju ar galvu un jau grasījos aizvērt durvis, kad piepeši kaut ko iedomājos. – Vai Kelam bija ļauts iet uz bēniņiem?
Gibzs kaut kā dīvaini uz mani paskatījās. – Jā, patiesību sakot, jā. Viņš drīkstēja tur iet.
Mēs klusēdami skatījāmies viens uz otru, un jau atkal es iztēlojos, kā starp mums izsoļo Kela gars, metot ēnas, kas līdzīgi smagiem dūmiem aizklāja sauli.
– Uz redzēšanos! – es piepeši pateicu un ātri aizvēru durvis, iekams Kela vārds tiktu atkal pateikts skaļi, izsaucot spoku, kuru neviens no mums nevēlējās skatīt vaigā.
Septītā nodaļa
Loralī atspiedās pret skaistā dārza soliņa atzveltni un aizvēra plakstus. Ouens – viņa nespēja domāt par dēlu kā par Rokiju, lai cik ļoti arī pūlētos, – bija savā istabā un rotaļājās ar "Lego" klucīšiem. Viņš neizjauca tos veidojumus, ko bija taisījis Meritas vīrs, bet no saviem sāka celt lidostu, skrejceļu un lidmašīnas, lai iekļautu kopējā rotaļu ainā. Kad Loralī bija dēlam vaicājusi, vai viņš neizjauca Kela veidojumus tālab, lai Meritai nebūtu skumji, viņš papurināja galvu un atbildēja, ka to izdarīs Merita pati, kad būs tam gatava.
Merita arī atradās savā istabā un ņēma ārā visu no skapjiem, atvilktnēm, kumodēm un citām mēbelēm, kataloģizējot mantas savā piezīmju grāmatiņā, bet pēc tam lika pa kastēm ar uzrakstiem "Izmest", "Atdot", "Gibzam".
Juzdamās droša, ka neviens neskatās, Loralī noāva kurpes. Viņai mamma bija mācījusi, ka lūpu pomāde, manikirēti nagi un apavi ar augstiem papēžiem allaž ļaus uzlabot pašsajūtu. Un viņai savā ziņā bija taisnība. Pēdējā laikā Loralī vairs nekas nespēja palīdzēt, lai viņa justos labāk un viņu nemocītu tāds nogurums. Taču tas jau nenozīmēja, ka viņa pārtrauca pūlēties.
Viņa atvēra acis un pamanīja, ka skatās sejā saliektai akmens statujai, kas šķībi slējās ārā no zemes, itin kā to kāds tur būtu bezrūpīgi nosviedis no debesīm. Loralī nolika sev blakus uz soliņa dienasgrāmatu, kurā kaut ko bija skicējusi, un paliecās tuvāk statujai, prātodama par tās vārdu. Tas izskatījās līdzīgs vienam no Mollijas O’Braienas – viņas labākās draudzenes Galfšorsā – svētajiem, kurus viņa bija savākusi teju pilnu treileri. Draudzenes mamma bija katoliete un vienmēr lūdza tādam vai tādam svētajam palīdzību atslēgu atrašanā, vai tādam un citādam svētajam, lai palīdz dabūt labu vīru, kurš būtu gan iepriecinājums acīm, gan ar patīkami biezu maku. Viņa bija lūgusi arī palīdzēt Loralī mammai, kad viņu piemeklēja slimība, bet Dezirē sacīja: "Kad laiks ir pienācis, tad laiks ir pienācis, un nav ko tur muļķoties." Visticamāk, tieši tālab viņa arī turpināja smēķēt pa trijām paciņām cigarešu dienā līdz pat savai nāves stundai. Mammas ticība bija stipra, tomēr viņa nekad nebija pārspīlēti reliģioza, lai gan viņa Loralī nevaldāmajā vecumā veda meitu uz vairākām ticīgo sanāksmēm.
– Loralī? – Noklaudzēja sieta durvis sētas pusē, un Merita pa kāpnēm devās uz dārzu.
No spējās kustības, steidzīgi ieslidinot pēdas kurpēs un pieceļoties, Loralī mazliet noreiba galva, un viņa pieķērās pie soliņa atzveltnes, bet neaizmirsa atmodināt sejā smaidu. – Es esmu šeit, – viņa atsaucās, baidīdamās riskēt un pazaudēt līdzsvaru, ja mās ar roku. Turklāt tāda māšana ar roku Meritu vienīgi sakaitinātu.
Merita pienāca pie soliņa, apstājās un iespieda rokas sānos. – Uz manas priekšējās verandas atrodas truša statuete. Vai tev ir kāda nojauta, no kurienes tā tur radusies un kāpēc tā vispār tur nolikta?
– Es to ieraudzīju Walmart veikalā, kad šorīt mēs