Vēja čuksti stikla lauskās. Kārena Vaita
ir tādi plašumi… Un tev būs nepieciešama palīdzība, lai par šīm telpām rūpētos. – Viņa pacēla savas garās, slaidās rokas. Uz pirksta mirdzēja mana tēva dotais iespaidīgais saderināšanās gredzens, kas piekļāvās pie vienkārša zelta laulības riņķa. – Un, lūk, tev ir palīdzīgu roku pāris jau tagad. Tepat.
Pēcpusdienas un vakara spēcīgais vējš bija ieguvis pilnu vētras spēku. Māju kapāja lietus šaltis, un nekaunīgas brāzmas raustīja vēja zvanus, likdamas tiem satraukti klaigāt.
– Vai dzirdi? – Loralī vaicāja gaidpilnā balsī.
– Es dzirdu to jau visu nakti. Man liekas, ka jābūt mirušam vai arī desmitgadīgam zēnam, lai kaut ko tādu nedzirdētu. Tiklīdz es būšu sadabūjusi pieslienamās kāpnes, visi tie zvani pazudīs.
Loralī izskatījās satriekta. – Ak nē! Tikai nedari tā! Vēja zvani taču ir tik skaisti! Bērnībā es patiešām ticēju, ka tie stikliņi ir jūras vāravu asaras. Un laikam jau aizvien ticu. Un droši vien tieši tāpēc man tie tik ļoti patīk, jo viss atgādina par to, kā tas ir – būt bērnam un ticēt brīnumiem.
Man arī bija vēl kāda atmiņa par manu mammu. Reiz es no skolas atnesu Limas pupiņu un viņai sajūsmā stāstīju, ka tā ir brīnumpupa un izaugs milzīgi liela, un es pa to varēšu uzrāpties līdz mākoņiem. Viņa neko neteica, mēs abas kopā to iestādījām. Es šo pupiņu fanātiski rūpīgi laistīju un balstam iespraudu saldējuma kociņu. Taču mana pupa neizauga necik garāka par to, cik Limas pupiņai pieklājas izaugt. Dusmu un vilšanās uzplūdā es stādu izrāvu ar visām saknēm un aizskrēju pie mammas. Viņa apskāva mani un mierināja, maigi glāstīdama man muguru. Kad bija aizritējuši gadi, es atskārtu, ka mamma bija mēģinājusi palīdzēt man saprast, kāda ir dzīve, ka nekādu burvestību nav, lai cik ļoti mums gribētos ticēt pretējam.
– Tas ir tikai saplēsts stikls, Loralī.
Viņa pielieca galvu. – Zinu, Merita. Taču es domāju, ka reizēm arī pieaugušajiem… jo īpaši pieaugušajiem… ir nepieciešams noticēt kaut kam maģiskam. Vai tu zini to leģendu par jūras vāravas asarām?
– Nē, un vispār jau…
It kā es nebūtu neko sacījusi, Loralī turpināja: – Tas notika sensenos laikos. Dzīvoja daiļa jūras vārava, kas iemīlējās jūrniekā. Lai izglābtu mīļotajam dzīvību, viņa apturēja vētru, lai gan tas bija stingri aizliegts. Par sodu vāravai vairs nekad netika ļauts pacelties no jūras dibena, kur viņa atrodas joprojām. Viņa izraud savas sāpes par zaudēto mīlestību, un katru reizi, kad atrodam krastā izskalotu jūras stiklu, tas atgādina mums par šo notikumu.
Man gribējās pateikt, ka Loralī ir smieklīga, ka jūras vāravas vispār neeksistē. Taču maigums viņas sejā un atgādinājums par nepieciešamību ikvienam kaut vai mazliet noticēt brīnumam lika man klusēt. Es dziļi ievilku elpu. – Jūs varat palikt šeit vienu nedēļu. Man būs pietiekami daudz laika, lai iepazītos ar Ouenu. Un pēc tam jūs atgriezīsieties Džordžijas štatā.
– Mēs neatgriezīsimies Džordžijā. Mēs iedomājāmies, ka šī varētu būt laba vieta, kur apmesties, ja reiz tu jau esi šeit. – Loralī pasmaidīja, taču šis smaids jau bija atšķirīgs. Itin kā viņa vadītu divas sarunas vienlaikus, bet es dzirdētu tikai vienu no tām.
– Tad varbūt jūs varētu braukt uz Galfšorsu? Es nešaubos, ka tava mamma būtu laimīga par to.
– Mamma nomira, kad man bija divdesmit gadu. Kopš tā laika es esmu patstāvīga. Roberts un Ouens ir vienīgā īstā ģimene, kas man kopš tā laika bijusi. Un tagad arī tu.
Viņa to nepateica, sevi žēlojot, un tas manī viesa cieņu. Tikai tas nepalīdzēja, lai Loralī man iepatiktos kaut mazliet vairāk. Viņa joprojām bija pārspīlēti uzkrāsojusies, nepiemēroti ģērbusies un neglīti safrizējusies sieviete, kura savulaik noķērusi slazdā vīrieti, kas bija gandrīz divas reizes vecāks par viņu un kam bija meita, vien piecus gadus jaunāka par topošo pamāti, un turklāt šī meita vispār neatbalstīja abu attiecības. Es īsti nespēju raizēties par to, kurp viņa dosies pēc tam.
Iemetusi dvieļus izlietnē, es sacīju: – Grīdu es uzslaucīšu no rīta, jo pašlaik jūtos pārāk nogurusi, lai darītu kaut ko tādu. Es iešu gulēt. Tiksimies rīt. – Es pagriezos un gāju projām.
– Arlabunakti, Merita. Saldu dusu, pilnu gultu melnu blusu.
Nākamajā mirklī es apstājos un pagriezos, tad atkal dziļi ievilku elpu, juzdama daudz lielāku nogurumu nekā pirms nokāpšanas lejā. – Es minēšu… tā mēdza sacīt tava mamma.
Loralī man plati uzsmaidīja. – Ahā. Un tagad es tā katru vakaru saku Ouenam. Laikam jau to varētu nodēvēt par tādu kā ģimenes tradīciju.
Es pamāju ar galvu un devos pie kāpnēm, atsaukdama prātā manas mammas vārdus: "Saldus sapņus." Un pēc tam viņa aizvēra manas guļamistabas durvis. Un vēl es iedomājos par to, cik ļoti ilgs laiks jau aizritējis kopš tiem laikiem, kad es vispār mācēju sapņot.
Piektā nodaļa
Ceptā šķiņķa smarža, kas piepildīja nelielo virtuvi, atsauca Loralī atmiņā mazo treileri, kurā viņas dzīvoja abas ar mammu pirms daudziem gadiem. Meitenei netika ļauts nekur doties, ja viņa nebija dabūjusi īstas mājās gatavotas brokastis. Un arī Ouenam viņa mācīja to pašu. Loralī mamma vienmēr smaržoja pēc cepta šķiņķa taukiem no ēstuves, kurā viņa strādāja divas maiņas katru dienu. Kad Loralī atgriezās no skolas, mamma allaž viņu sagaidīja, un katru rītu mamma jau bija saģērbusies un gatava doties uz darbu – uniformā un apsējusi priekšautu. Viņa stāvēja pie divriņķu plīts treilera stūrī, ko viņas sauca par virtuvi, un cepa šķiņķi vai pankūkas no mīklas, ko ēstuves pavāre Dezirē bija ielikusi nelielā Tupperware trauciņā.
Loralī aizvēra acis un stiprāk pieķērās virtuves letes malai. Smarža torīt viņai nesagādāja prieku un atņēma pat to apetītes mazumiņu, kas vēl bija palicis. Viņa saklausīja Ouena vienmērīgos soļus, tāpēc strauji iztaisnojās un atsauca sejā smaidu, uz šķīvja uzlika divas ceptas olas un izraudzījās pāris šķiņķa šķēlīšu, sakārtodama visu tā, lai kopā tas veidotu smaidīgu sejiņu.
Ouens ienāca virtuvē, miegaini mirkšķinādams acis, paraudzījās uz māti un apsēdās pie vecā virtuves galda ar kompozītmateriālu virsmu. Kā allaž paradusi, Loralī noņēma dēlam no acīm brilles un noslaucīja stiklus svārku apakšmalā. Zēnam kājās bija jaunie džinsi, ko Loralī iepriekšējā dienā bija nopirkusi; staru vidū joprojām asi iezīmējās iegludinātā vīle. Golfa krekls bija rūpīgi aizpogāts līdz zodam, un kabatas kreisajā stūrītī bija izšūts miniatūrs polo spēlētājs.
Tad Loralī uzlika brilles atpakaļ, apspieda vēlmi atdarīt vienu augšējo krekla pogu un sabužināt dēla matus. Viņš bija izšķīris celiņu un, samitrinot ar ūdeni, rūpīgi saķemmējis matus uz abām pusēm. Ouenam patika šāda sasuka, to viņš pats bija sacījis, jo tieši tādu bija nēsājis arī viņa tētis.
– Labrīt, Ouen, – Loralī teica un noskūpstīja dēla galvvidu, juzdamās atvieglota, ka viņš neatvirzījās, lai izvairītos no skūpsta. Viņa zināja, ka tā ir daļa no pieaugšanas, un pieņēma to, lai gan vēl īsti nebija tam gatava.
– Labrīt, mammu, – zēns atbildēja, skatīdamies savā šķīvī. Pēc tam viņš ar elkoņiem atbalstījās pret galdu un smagi nopūtās.
– Kas vainas? – Loralī vaicāja, apstājusies pie galda malas.
Viņš paraustīja kaulainos plecus. – Man patīk tā smaidīgā sejiņa, patiešām man patīk. Bet… ja es šeit iešu īstā skolā, tad, lūdzu, neliec man neko tādu pusdienu kastītē.
– Tātad