Vēja čuksti stikla lauskās. Kārena Vaita
rakstā un zem jaunās virtuves ierīces, Īdita nebija pārliecināta, bet salēcās, kad sāka zvanīt telefons priekštelpā. Ātri uzmetusi skatienu aizmigušajam zēnam, Īdita steidzās pacelt klausuli.
– Te Betsija. Es tik ļoti priecājos dzirdēt tavu balsi! Mēs visi skrējām uz upi, bet Sidnijs un es… mēs sākām raizēties, kad pamanījām, ka tevis un Kelhūna nav kopā ar pārējiem. Vai viss ir kārtībā?
Īdita jutās pārsteigta par to, cik mierīgi skanēja viņas balss. – Man nekas nekaiš. Kelhūns vēlu aizkavējies darbā, tāpēc es mājās esmu viena. – Toties viņu vairs nemaz nepārsteidza tas, cik viegli pār lūpām slīd meli. – Sīdžeja dēļ es negribēju iet projām no mājas. Viņš nejutās vesels un bija cieši aizmidzis. Viņš nepamodās pat no eksplozijas trokšņa.
– Tā bija lidmašīna, – Betsija sacīja jau spalgākā tonī, tāds parasti bija paredzēts tenkām par kaimiņiem. – Tiek apgalvots, ka tā esot uzsprāgusi. Tā vienkārši. Sidnijs prāto, ka laikam būšot aizdedzies dzinējs. Tu taču zini, cik tās lidmašīnas ir bīstamas. Pagājušajos Ziemassvētkos, kad devos apciemot vecākus uz Džeksonu, es braucu ar vilcienu, lai gan Sidnijs ieteica man izvēlēties lidojumu. Nu jau viņš nevar sacīt, ka mana izvēle bijusi nepareiza, vai ne? Un tomēr tas ir traģiski. Visi šie cilvēki… – Viņas balss aprāvās.
– Cik briesmīgi… – Īdita noteica, joprojām atcerēdamās, ko izjuta, pieskaroties svešinieka drēbēm un iztēlojoties telefonu zvanām viņa mājas tumšajā priekštelpā. Viņa iedomājās par vēstuli elegantajā rokrakstā. Aizžņaudzās rīkle, itin kā vēstules rakstītājas pirksti būtu aptvēruši viņas kaklu. – Vai izdzīvojušie ir?
– Sidnijs teica, ka viņam tā nešķiet. Kad tas notika, viņš bija izvedis pastaigā suni, un viņš sacīja, ka lidmašīna esot bijusi visai augstu debesīs. Taču varas iestādes ir apbruņojušas cilvēkus ar lukturīšiem un sūta viņus pārmeklēt laukus, upi un māršas, ja nu gadījumā kāds tomēr būtu izdzīvojis. Lielo lukturu gaismas kūļos varēs pamanīt kādas dzīvības zīmes, un mazākie paredzēti, lai atrastu… – Viņa piepeši apklusa. Betsija Viljamsa bija Īditas bridža partnere un arī kaimiņiene. Un Sidnijs Viljamss bija Heivordu ģimenes advokāts. Ar to viņu kopīgās intereses arī beidzās. Betsija apmierināti vadīja virspusēju dzīvi, izvairīdamās no jebkādiem asumiem, kas piespiestu viņu pavērt acis kaut nedaudz plašāk, un apgalvoja citiem, ka Īdita ir viņas labākā draudzene, taču par Īditu varēja pastāstīt tikai to, kādi ir viņas iemīļotākie ziedi, un to, ka viņai negaršo šokolāde. – …līķus, – Betsija piebilda. – Tas bija pirms kāda brīža. Sidnijs lika man iet uz mājām, bet es jūtos pārāk satraukta, lai kaut ko darītu. Man ienāca prātā, ka varbūt tev noderētu sabiedrība.
– Nē, – Īdita mazliet par ātru noraidīja šo priekšlikumu, iedomādamās par čemodānu savā virtuvē. – Es esmu ļoti nogurusi, noņemdamās ar Sīdžeju, un man liekas, ka es vienkārši iešu gulēt. Nešaubos, ka arī Kelhūns ir tur, kopā ar pārējiem meklētājiem, un pēc atgriešanās viņš man visu pastāstīs.
Saruna uz īsu brīdi aprāvās, un Īdita iztēlojās, kā Betsija sakniebj savu mazo muti, paužot vilšanos. – Labi. Taču piezvani man, ja kļūsti satraukta un es esmu tev vajadzīga.
Īdita atvadījās un uzmanīgi nolika telefonu turētājā, piepeši saklausījusi balsis savas mājas parādes puses zālienā.
Viņa jau spēra soli virtuves virzienā, kad ieskanējās durvju zvans. Īdita apstājās, nezinādama, kā rīkoties. Tas nebija Kelhūns. Viņš skaļi sistu pie durvīm, kad būtu atklājis, ka tās ir aizslēgtas. Uzmetusi skatienu aizvērtajām virtuves durvīm, Īdita nogludināja svārkus, rūpīgi aizlika matus aiz ausīm un devās pārliecināties, kas ieradies.
Uz mājas priekšējās verandas stāvēja divi policisti ar formas cepurēm rokās. Īditai ienāca prātā: "Vai tik man nekļūs slikti? Vai es vemjot nenotraipīšu abu žilbinoši nospodrinātos apavus? Vai es pagūšu aizsteigties līdz verandas margām? Kā gan viņi varēja uzzināt par čemodānu?"
– Misis Heivorda? – pirmais ierunājās jaunākais policists, kas stāvēja kreisajā pusē. Īditai likās, ka ir viņu pazinusi, taču viņai bija grūti koncentrēties.
– Jā? – Īdita piespiesti pasmaidīja, norīdama aizkaitinājumu. Viņa pūlējās ievilkt plaušās gaisu, kas tagad bija piesātināts ar lietus smaržu. Kamēr viņa bija virtuvē, mēness un zvaigznes bija pazudušas, itin kā būtu nokaunējušās par to, ka nākas apgaismot uz zemes notiekošo. Lietus lāses kapāja taku pie mājas. Ozols, kas apēnoja lielāko daļu pagalma, čaukstināja lapas tik skaļi, ka gandrīz pārmāca dunoņu, ko Īditas sirdspuksti radīja viņai ausīs. – Kā varu jums palīdzēt? – Viņa zināja, ka vajadzētu policistus ieaicināt mājā, un tieši tikpat skaidri saprata, ka nedrīkst to darīt.
No verandas ēnas iznāca kāds stāvs, un Īdita pazina policijas kapelānu. Viņš nostājās gaismas arkā. Īdita pārsteigumā samirkšķināja acis, nespēdama saprast, kālab šis cilvēks ieradies kopā ar policistiem.
Debesis pāršķēla zibens uzliesmojums, un Īdita uz brīdi novērsa skatienu no trim vīriešiem, kas stāvēja viņai priekšā, un paraudzījās pāri upei. Viņa atskārta, ka ir aizturējusi elpu. Dučiem zibošu gaismiņu krastmalā, laivās uz ūdens – tās līdzinājās lidojošiem jāņtārpiņiem un gaismas asarām par aizgājējiem.
– Īdita? – Kapelāns piegāja sievietei tuvāk, un bija saskatāmas viņa laipnās acis un dziļās rievas ap muti; tās likās kā senā karā iegūtas rētas. – Diemžēl man jāteic, ka nesam sliktas ziņas.
– Mamma? – Sīdžejs sauca no virtuves.
– Piedodiet, man jāiet pie dēla… – Īdita panikā sacīja kapelānam.
Kapelāns pastiepa roku un satvēra Īditas plaukstas; viņa pirksti bija tikpat ledaini kā viņai pašai. – Ir noticis negadījums. Kelhūna mašīna tika atrasta ietriekusies kokā Riboroudā. Aculiecinieks stāsta, ka, viņaprāt, šofera uzmanību novērsis sprādziens debesīs. – Kapelāns mirkli klusēja. – Viņš… viņš neizdzīvoja.
Piepeši Īditai bija sajūta, ka viņa brīvā kritienā lido no debesīm, skābekļa trūkuma dēļ viņai reiba galva, un visu augumu bija pārņēmis savāds miers. Viņa vispār nejuta neko. Absolūti neko.
– Vai viņš bija viens?
Vīrieši neveikli sāka mīņāties uz vietas, bet otrs policists beidzot atbildēja: – Jā, misis.
Īdita pamāja ar galvu, juzdamās pārmēru atvieglota par to, ka policisti nebija ieradušies čemodāna dēļ. Sīdžejs atkal sauca no virtuves, novērsdams viņas uzmanību no zibošajām gaismiņām. Tobrīd Īdita zināja, ka viņai kaut ko vajadzētu sacīt, ka pieklātos vismaz izlikties, ka Kelhūna nāve viņai ir nozīmīga; izlikties, ka jūt vēl kaut ko citu, izņemot atvieglojumu. Bet viņa atcerējās, kā mammas aukstā plauksta bija iegūlusi viņas delnā un viņas tēvs bija sacījis kaut ko par atbrīvošanos no sāpēm. Pār lūpām Īditai izlauzās šņuksts, un viņa piespieda pirkstu kauliņus mutei.
Atkal ierunājās kapelāns. – Vai varu jums kaut ko sagādāt? Vai piezvanīt kādam, lai paliek ar jums kopā?
– Nē. – Īdita papurināja galvu, mirkšķinādama plakstus, lai aizgainītu asaras. – Man viss būs labi. Tagad man nepieciešams pabūt vienai ar dēlu. No rīta es sazināšos ar jums, lai noskaidrotu, kas un kā būtu darāms. Paldies, džentlmeņi. – Viņa aizvēra durvis pārsteigto vīriešu priekšā un vēl paguva pamanīt kapelāna zinīgo skatienu.
Negaiss kļuva spēcīgāks. Īdita piespieda galvu pie aizvērtajām durvīm. Viņa jutās vainīga, ka domas nekavējas pie Kelhūna, kas