Vēja čuksti stikla lauskās. Kārena Vaita
atceros. Tā ir 747, vai ne?
– MD-80! – Ouens izvalbīja acis.
Loralī pasmaidīja. – Man prieks, ka esi mantojis sava tēta smadzenes.
– Ja nu tā mašīnā salūzīs? – Ouens nepaskatījās augšup. – Varētu gadīties, ka es vairs nemācēšu to atkal salikt.
– Mēs abi noteikti kaut kā tiktu galā. – Zēns veltīja mammai tādu skatienu, itin kā viņa tikko būtu paziņojusi, ka no šīs dienas valkās tikai apavus ar zemiem papēžiem. – Mēs taču vismaz varētu pamēģināt, – Loralī sacīja kā aizstāvēdamās, lai gan vairāk viņa centās palīdzēt zēnam kaut mazliet aizmirst skumjas par tēti.
– Es negribu pārcelties uz Dienvidkarolīnu.
Sapratusi, ka gaidāma ilgāka saruna, Loralī apsēdās uz paklāja. – Mēs jau esam to apsprieduši, mīļumiņ. Ir laiks tev iepazīties ar māsu.
Zēns paraudzījās uz māti tik aizdomīgi, itin kā viņa runātu kādā svešā valodā, itin kā viņš zinātu, ka izmisums spēj piespiest cilvēkus darīt kaut ko pilnīgi neprātīgu. Piemēram, braukt uz kādu citu štatu, lai iepazītos ar māsu, kura ne reizi nav izrādījusi vēlēšanos pat zināt par tavu eksistenci.
– Turklāt varēja būt arī ļaunāk, piemēram, mums vajadzētu braukt visu to gaisa gabalu uz Meinu. Par laimi, Merita tikko pārcēlās uz Dienvidkarolīnu un droši vien būs priecīga, ja pilsētā dzīvos kāds viņai pazīstams cilvēks. Viņa noteikti būs laimīga, ka esam tur un palīdzēsim viņai iekārtoties. – Loralī pūlējās, lai viņas smaids izskatītos dabisks, itin kā viņa patiešām ticētu, ka viss tikko pateiktais ir taisnība, nevis raizētos par to, vai Meritai vispār jau bijusi iespēja kaut cik iekārtoties jaunajā mājā. Lai gan tam vienalga nebija nekādas nozīmes. Loralī un Ouens brauca projām. Un Loralī vairs nebija laika.
– Vai Merita vēlas ar mani iepazīties? – Zēna mirdzošās, brūnās acis aiz biezajiem briļļu stikliem raudzījās uz mammu.
– Kurš gan negribētu iepazīties ar tevi, Ouen? Tu esi gudrs un jautrs, un vienmēr tev ir kaut kas interesants sakāms. Viņa tevi iemīlēs, tiklīdz būs ieraudzījusi.
– Bērni manā klasē gan neiemīlēja.
Loralī paliecās uz priekšu un noglāstīja zēna nepaklausīgo matu cekulu. – Tikai tālab, ka viņi ir saujiņa nejēgu, kas neprot novērtēt intelektu.
Zēns atkal uz viņu paraudzījās ar "to skatienu", un viņa iedomājās par to, cik ilgs laiks paies līdz mirklim, kad dēls vispār pārstās viņā klausīties. – Vai man arī Dienvidkarolīnā būs mājas apmācība?
Visu uzmanību Loralī bija koncentrējusi dēla biezo, tumšo matu kārtošanai, lai nenāktos ieskatīties zēnam acīs. – Varbūt arī ne. Bet tas jau nemaz nav tik ļauni, vai ne? Tikai tu un es pie virtuves galda… – Viņa noskūpstīja dēlam galvas augšpusi, izlikdamās neredzam, ka viņš jau kārtējo reizi ir izvalbījis acis. – Mums ir jādodas ceļā, mīļumiņ.
Ouens sagrozījās un ar cerību pilnām acīm paraudzījās mātē. – Varbūt es varētu nomainīt vārdu, ja reiz mēs tagad dzīvosim jaunā vietā?
Kad zēns piedzima, Loralī vēlējās viņam dot tādu vārdu, kas būtu cik vien iespējams tāls no treileru parka, no vietas, kurā bija piedzimusi viņa pati. Bērna tēvs bija pilots, un zēnam nedrīkstēja uzkraut, piemēram, vārdu Buba, kas viņu nomāktu visu dzīvi. Ouena vārdu viņa izlasīja žurnālā People, ko kāds pasažieris bija atstājis lidmašīnā pēc reisa. Viņa bija izrāvusi šo lappusi un ielikusi "Patiesības dienasgrāmatā", lai kādreiz varētu vēlreiz apskatīt. Loralī vēlējās, lai vārds izklausītos izsmalcināts un nebūtu sabojājams, pieliekot kādu muļķīgu galotni, piemēram, -ijs. Viņa diemžēl nebija zinājusi, ka vārds, kas sākas ar O, varētu kādreiz kļūt par apgrūtinājumu zināmās aprindās. Piemēram, ceturtajā klasē. Vai to, ka miopijas dēļ Ouenam nāksies valkāt brilles, bet klasesbiedriem liksies, ka to dēļ viņš atgādina pūci. Nelīdzēja tas, ka Ouens bija daudzkārt gudrāks par citiem bērniem savā klasē, ko viņš centās kompensēt, tīšām kontroldarbus izpildot nepareizi vai neizpildot uzdotos mājasdarbus. Reiz, kad dēls pārnāca no skolas, viņi ieraudzīja, ka uz zēna mugursomas ir uzkrāsots uzraksts: "Ouens pūce". Pēc tam abi vecāki nolēma, ka zēnam labāk mācīties mājās.
– Varbūt. – Loralī tomēr negribēja atteikties no sākotnēji izsapņotā. – Vai varbūt bērni Dienvidkarolīnā pratīs novērtēt prātu un neizturēsies tik muļķīgi.
Zēns dziļi nopūtās, sīkie pleciņi nodrebēja, un viņa skatiens atkal pievērsās lidmašīnai. – Es to atstāšu tepat. – Viņš parāpās dziļāk un uzmanīgi nolika lidmašīnu pažobelē uz grīdas pa kreisi no durtiņām.
– Tev tas nav jādara. Es apsolu, ka braukšu uzmanīgi un tā nesalūzīs.
Ouens atkal uzsvērti paraudzījās viņā. – Tā pieder agrākajam Ouenam. Es vairs nebūšu tas pats, kad pārcelsimies uz Dienvidkarolīnu.
Loralī acīs dzēla asaras. Zēns patiešām bija gudrs, taču viņa zināja, cik jūtīgi dēls uztver šo vārdu un tā saistību ar pūcēm. Viņa tikai pamāja ar galvu un aizvēra skapja durvis pēdējo reizi, tad apskāva dēlu, sajuzdama viņa smalkos kaulus un pamanīdama, ka džinsi viņam jau kļuvuši par īsiem. Dēls auga diezgan strauji. Viņai vismaz tā likās. Loralī nebija zēnam nopirkusi jaunus džinsus, jo negribēja atzīt, ka viņš kļūst vecāks. Viņa noskūpstīja zēna galvvidu un apsolīja sev, ka pirms ierašanās Dienvidkarolīnā noteikti iegriezīsies iepirkšanās centrā. Loralī bija svarīgi, lai Ouena māsa nenodomātu, ka māte par zēnu nerūpējas pienācīgi.
– Viss būs labi, – viņa sacīja un prātā atzīmēja, ka "Patiesības dienasgrāmatā" ir jāieraksta vēl arī tādi vārdi: "Reizēm ir nepieciešams samelot, ja ir zināms, ka patiesība salauzīs sirdi."
Viņi kopā izgāja no mājas, nepametuši skatienu atpakaļ, jo labi zināja, ka šīs ir atvadas uz mūžu. Kad Ouens bija droši iesprādzēts aizmugures sēdeklī, Loralī iedarbināja automobili un iedomājās, ka "Patiesības dienasgrāmatā" jāieraksta: "Reizēm drosme ir tikai vēl viena izmisuma izpausme."
Otrā nodaļa
"Ikviena materiāla, ieskaitot papīru, pašaizdegšanās temperatūra ir saistīta ar šī materiāla sastāvu, biezumu, blīvumu un formu, kā arī ar to, cik ilgi šis materiāls atradies augstā temperatūrā." Es to atcerējos, jo Kels man reiz bija sacījis, ka tieši tālab neieredz Reja Bredberija grāmatas "451 grāds pēc Fārenheita" nosaukumu, jo tas esot maldinošs. Es atkārtoju šos vārdus vēlreiz un tikai tad atvēru acis.
Nebiju īsti pārliecināta, kā biju nokļuvusi uz dīvāna mistera Viljamsa kabinetā un kā mis Diflo bija atnesusi man ūdeni augstā glāzē, kuras malas bija norasojušas no vēsuma. Un tad es atcerējos savu piepešo atzīšanos un to, kā es sāku tvert pēc gaisa.
Es uz mirkli aizvēru acis un atcerējos maigas rokas, kas mani aizvadīja līdz dīvānam, un sajutu, kā mani pleci sagumst no apkaunojuma.
Acis bija iekaisušas un uztūkušas, itin kā es ceļa pēdējās tūkstoš jūdzes būtu nemitīgi raudājusi, taču es zinu, ka tā nebija. Es biju īsta eksperte, kad runa bija par emociju paturēšanu pie sevis. Jau gadiem ilgi tāda esmu bijusi. Taču kaut kas tajā, kā misters Viljamss raudzījās uz mani, kaut kas viņa skatienā bija tāds, kas atgādināja manu tēvu un to mazo meitenīti, kāda es biju pirms tam, kad viss mainījās.
Mis Diflo aukstā dzēriena glāzi ielika man rokās, un es pacēlu to pie lūpām. Ūdens lāsoja man pāri zodam, jo es nespēju savaldīt trīcošos