Vēja čuksti stikla lauskās. Kārena Vaita
Viljamss atklepojās. – Varbūt, ka mūsu sarunas laikā es neizteicos pietiekami skaidri. Pagājušajā nedēļā es biju tajā mājā un novērtēju situāciju. – Viņš apklusa, itin kā baidītos, ka pār lūpām varētu izslīdēt kāds vārds, kuru viņš nevēlējās pateikt. Pēc mirkļa viņš turpināja: – Mis Īdita bija vientuļniece. Un, cik man zināms, mājā neviens cits nav bijis jau divas desmitgades. Kopš Kela aizbraukšanas apmēram. Pēdējo reizi veco dāmu redzēju mēnesi pirms tam, kad viņa aizgāja mūžībā. Īdita bija ieradusies pie manis saistībā ar savu testamentu. Vecā kundze zināja, ka ir slima, un gribēja visu nokārtot oficiāli. – Es sagrozījos krēslā, bet advokāts gaidīja, lai kaut ko saku. Taču es, kā jau pieklājas Jaunanglijas iemītniecei, ērtāk jutos klusējot, nevis tukši pļāpājot. Advokāts atkal atklepojās. – Ir vēl kāds jautājums, ko es uzskatīju par labāku pārrunāt ar jums personiskas tikšanās laikā. Lai gan Gibzam mis Īdita ir atstājusi dāsnu summu, Kelam kā vecākajam viņa ir novēlējusi māju un visu, kas tajā atrodas. Tā kā Gibzs šajā mājā ir izaudzis, pieļauju, ka varbūt varēšu jūs ietekmēt, lai neliedzat viņam izvēlēties vismaz dažas mēbeles. Pats par sevi saprotams, mēs tās novērtēsim, un viņš jums atlīdzinās šo summu naudā. Es zinu, ka viņš augstu novērtētu iespēju iegūt savā īpašumā kādu daļu no savas bērnības.
– Gibzs?
– Kela brālis. Desmit gadus jaunāks par Kelu.
Es iztēlojos, ka mans pārsteiguma pilnais skatiens atspoguļoja arī advokāta izbrīnu. – Kelam bija brālis?
Mistera Viljamsa seja joprojām palika bezkaislīga, taču es pamanīju niecīgu viņa uzacu kustību. – Jā. Viņš te, Bofortā, strādā par bērnu ārstu. Vai tad Kels… – Advokāts apklusa, un viņa vārdi itin kā palika gaisā karājamies un izsmejam mani. Izsmejam manu laulību ar cilvēku, kurš acīmredzami bijis man svešs.
– Nē, – es atbildēju, pūlēdamās apslēpt savu kaunu.
Advokāts pasmaidīja, un šis smaids padarīja viņu līdzīgu mīlīgam vectētiņam, kāds viņš visdrīzāk arī bija. – Man žēl, misis Heivorda. Manas ģimenes firma ir sniegusi juridisku palīdzību jau četrām Heivordu paaudzēm un pat ilgāk. Taču pat man nebija zināmas visas viņu privātās dzīves nianses. Es zinu, ka Kels aizbrauca pavisam negaidīti; tas salauza mis Īditas sirdi. Runa bija par tādu kā atsvešināšanos, taču viņa nekad par to nerunāja. Es nevēlējos būt uzbāzīgs un pētīt jūsu vai Kela dzīvi. Es vienkārši priecājos, ka esat ieradusies, nokārtosiet Heivordu ģimenes lietas un darīsiet visu, kas, pēc jūsu domām, būs nepieciešams un iederīgs. Un ļausiet seniem kauliem dusēt mierā, ja tā varētu izteikties. – Advokāts joprojām smaidīja, bet viņa vārdi par senajiem kauliem lika man nodrebēt. – Misis Heivorda… vai drīkstu jūs saukt par Meritu? – Es pamāju ar galvu, priecādamās dzirdēt savu vārdu, skaļi izteiktu, jo man bija nepieciešams kaut kas stabils, tāds kā enkurs, lai turētu mani šajā vietā, kur svešinieki man stāstīja lietas, kas varbūt nemaz nevarēja būt patiesība. – Merita, mana mamma Betsija un mis Īdita bija labākās draudzenes, un es biju gandrīz kā tēvs Kelam un Gibzam, kad viņu vecāki nomira. Varētu sacīt, ka es viņus abus mīlēju kā paša bērnus. – Advokāta acis kļuva miklas. – Man ļoti gribējās satikt sievieti, kurai galu galā bija izdevies piesaistīt mūsu Kelu.
Skatīdamās uz savām rokām, es jutu, ka pavisam drīz varētu apraudāties. – Es viņu nepiesaistīju, mister Viljams. – Bija skaidrs, ka tas, ko teikšu, līdzināsies mēģinājumam ar plaukstām apturēt vētru. Mirkli es klusēju, dziļi elpojot, bet viņš gaidīja, ko sacīšu. – Es viņu nogalināju.
Savos trīsdesmit sešos gados, kas aizvadīti uz šīs zemes, Loralī Pērvisa Konorsa bija iemācījusies galvenās dzīves patiesības. Laiks bija neuzticams, sāpes bija pārejošas, un nāve nebija nekas tāds, no kā vajadzētu baidīties. Šo pēdējo patiesību viņa nebija apguvusi visās tajās kristiešu sanākšanās, uz kurām viņas mamma savu mazo meitu bija stiepusi līdzi. Dzīve pati bija iemācījusi viņai, ka brīdis, kad nomirst kāds mīļš cilvēks, sniedz gandrīz vai atvieglojumu, jo nu vairs nav jāraizējas par to, kad tas varētu notikt. Jo beigu beigās jāmirst taču ir pilnīgi visiem. Iegūstot atbildi uz jautājumu par to, kad tas notiks, pazūd neciešamā neziņa.
Viņa zināja arī to, ka piedzimšana netīrībā un nabadzībā vēl nenozīmē palikšanu tur uz mūžiem un ka izmantot Dieva dāvāto seju un augumu, lai virzītos dzīvē uz priekšu, nav nekāds grēks, kamēr vien netiek pārkāpts likums. Lai arī viss iepriekšminētais bija svarīgs, to viņa tomēr nerakstīja savā "Patiesības dienasgrāmatā", ko papildināja katru dienu.
Reiz, kādu dienu, šī dienasgrāmata nokļūs Ouena rokās, un viņai nelikās, ka dēlam vajadzētu zināt par savu fizisko dotumu izmantošanu, lai virzītos uz priekšu dzīvē. "Viņam tas nebūs nepieciešams. Ar mammas izskatu un tēta smadzenēm viņš jau tāpat būs labā pozīcijā."
Loralī ielika pēdējās mantas Lincoln Navigator bagāžniekā un šajā procesā pamanījās nolauzt vienu no saviem garajiem, sarkani lakotajiem nagiem. Pārliecinājusies, ka tuvumā neatrodas viņas desmitgadīgais dēls, Loralī ļāva pār lūpām izlauzties lamuvārdam un nopētīja bojājumu, bet centās neraudāt. Tā nudien nebija lielākā traģēdija, kas notikusi pagājušā gada laikā, tomēr tā bija pēdējā visā garo nedienu sarakstā.
Vēl strādādama par lidojumu pavadoni kompānijā "Delta", Loralī patiešām bija lepojusies ar to, cik skaistas ir viņas rokas. Viņa uzskatīja, ka šādam darbam tas ir pilnīgi nepieciešami, un vienmēr saņēma komplimentus.
Roberts bija sacījis, ka tieši Loralī rokas esot ievērojis vispirms. Un Roberts savā pilota formā izskatījās tik pievilcīgs, ka viņa bija iesviedusi šo komplimentu viņam atpakaļ sejā, jo tādus vārdus viņš noteikti sacīja visām citām meitenēm arī. Taču viņš izrādījās no tiesas sāpināts par to, ka Loralī bija apšaubījusi viņa patiesumu. Jau pēc sešiem mēnešiem abus salaulāja miertiesnesis viņas dzimtajā pilsētā Galfšorsā Alabamas štatā. Roberta meita no pirmās laulības neieradās uz kāzām, kā arī neapmeklēja nevienu citu pasākumu, kas notika viņu ģimenē turpmāko vienpadsmit gadu laikā. Pat uz tēva bērēm viņa neatbrauca.
Loralī nopētīja māju, ko viņi ar vīru bija nopirkuši abi kopā. Piebraucamais ceļš izskatījās tuksnesīgi tukšs bez Roberta automašīnas, Ouena divriteņa un kukaiņu terārijiem. Zāliens skumīgi pletās bez betona trušu ģimenes, ko Loralī bija iegādājusies kādā garāžas izpārdošanā, jo saprata, ka viņu mājas priekšā figūras izskatītos ideāli. Viņa tos bija pat ģērbusi dažādiem svētkiem, līdz namīpašnieku asociācija bija likusi izbeigt šādas darbības.
Mājas parādes durvis bija vaļā, ļaujot svelmainajiem saules stariem applūdināt ieeju un apgaismot četrstūrus uz kāpnēm, kur laimīgā ģimene reiz bija priecīgi sveikusi savus viesus.
– Ouen! Ir laiks doties projām. – Loralī allaž Ouenam bija mācījusi, ka skaļa klaigāšana ir sliktas audzināšanas pazīme, taču viņai ļoti negribējās iet atpakaļ mājā. Viņa jau vienreiz bija no tās atvadījusies un baidījās, ka tad, ja nāktos tajā ieiet atkal, viņa vairs nespētu aizbraukt. Klaudzinādama kurpju augstos papēžus, viņa pagāja uz priekšu pa celiņu un uzkāpa uz lieveņa kāpnēm pie mājas ieejas durvīm, taču nespēra ne soli tālāk. – Ouen! Mums nudien ir jābrauc. Priekšā ir tāls ceļš, un tu labi zini, ka man nepatīk naktī vadīt automašīnu.
Tukšā māja atsaucās ar atbalsi, kas līdzinājās sāpīgam vaidam. Taču piepeši Loralī radās iespaids, ka viņa kaut kur nelielās mājas dzīlēs ir saklausījusi šņukstus.
Viņa nometa rokassomiņu