Brīvība piecdesmit nokrāsās. E. L. Džeimsa
tuvojamies tiltam, es ieslēdzu pagrieziena signālu. Ir vēla pēcpusdiena, un pārsegums ir slapjš, kaut gan lietus mitējies. Par laimi, mašīnu ir maz.
Es atceros, ko Rejs man teica kādā no daudzajām lekcijām par pašaizsardzību. Ja ļausies panikai, tu visticamāk iesi bojā vai smagi savainosies, Anij. Es dziļi ievelku elpu, mēģinādama nomierināties. Mūsu sekotājs vēl ļaunu Kristjenam. Mans prāts pamazām skaidrojas, un arī vēders vairs nevelkas čokurā. Mans pienākums ir rūpēties par Kristjena drošību. Es gribēju braukt ar šo mašīnu, turklāt braukt ātri. Tagad man dota iespēja. Es ieķeros stūrē un vēl reizi palūkojos spogulī.
Tumšā mašīna mūs jau gandrīz panākusi.
Kristjens izbijies pamet skatienu uz mani, kad es piepeši palēninu gaitu un nogaidu. Sekotājs ir spiests apstāties, līdz mašīnu plūsmā rodas pārrāvums. Un tad es pārslēdzu ātrumu un iespiežu pedāli grīdā. R8 aiztraucas uz priekšu tā, ka mēs abi tiekam iespiesti sēdeklī. Spidometrs rāda septiņdesmit piecas jūdzes stundā.
– Uzmanīgi, meitenīt, – Kristjens rāmi brīdina, kaut gan esmu pārliecināta, ka viņš nemaz nav rāms.
Es šaudos starp divām satiksmes joslām kā dambretes kauliņš, lavierēdama starp mašīnām un kravas automobiļiem. Uz šī tilta mēs esam ļoti tuvu ezeram, tāpēc šķiet, ka lidojam virs ūdens. Es apņēmīgi ignorēju dusmu un pārmetuma pilnos skatienus, ko man velta citi vadītāji. Kristjens ir saņēmis abas plaukstas kopā virs ceļiem un nekustas, un, kaut gan manas domas drudžaini joņo, es brīdi ieprātojos, ka viņš tādējādi cenšas mani netraucēt.
– Laba meitene, – viņš klusi uzmundrina mani un pamet skatienu atpakaļ. – Es vairs neredzu to dodžu.
– Mēs braucam aiz objekta, Greja kungs, – telefonā ieskanas Sojera balss. – Viņš mēģina jūs panākt. Mēs centīsimies piekļūt viņam blakus un ievirzīties starp viņa mašīnu un jūsējo.
– Ļoti labi. Mana sieva ar visu tiek galā lieliski. Ja satiksmes plūsma būs tikpat reta kā šobrīd – un izskatās, ka tā ir, – mēs pēc dažām minūtēm pametīsim tiltu.
– Jā, Greja kungs.
Mēs pabrāžamies garām tilta vadības tornim, un es apjaušu, ka esam pusceļā pāri Vašingtona ezeram. Ātrums vēl joprojām sasniedz septiņdesmit piecas jūdzes.
– Tu visu dari pareizi, Ana, – Kristjens atkārto, atkal pamezdams skatienu atpakaļ. Vienu gaistošu mirkli viņa tonis man atsauc atmiņā mūsu pirmo piedzīvojumu rotaļu istabā, kad viņš pacietīgi uzmundrināja mani. Es aši aizgaiņāju šo domu, lai nekas nenovērstu uzmanību no ceļa.
– Uz kurieni man jābrauc? – es jautāju, nedaudz nomierinājusies. Tagad es izjūtu mašīnu. To vadīt ir ļoti patīkami, motors darbojas klusi un nevainojami. Grūti pat noticēt, cik ātri mēs braucam. Šajā mašīnā tas ir viegli paveicams.
– Greja kundze, brauciet uz šoseju I–5 un pēc tam uz dienvidiem. Mūs interesē, vai dodžs jums sekos arī turpmāk, – Sojers nosaka. Luksoforā deg zaļā gaisma – paldies Dievam! – un es traucos tālāk, nervozi pamezdama skatienu uz Kristjenu. Viņš, mani iedrošinādams, uzsmaida, bet jau nākamajā mirklī liekas sadrūmis.
– Velns! – viņš klusi nosaka.
Nobraucot no tilta, mums priekšā ir mašīnu rinda, un esmu spiesta palēnināt gaitu. Es ieskatos spogulī un pamanu dodžu.
– Apmēram aiz desmit mašīnām?
– Jā, redzu, – Kristjens apstiprina, lūkodamies pa šauro aizmugures logu. – Kas tas varētu būt?
– Interesanti. Vai ir skaidri zināms, ka pie stūres sēž vīrietis? – es jautāju, vērsdamās pie statīvā iestiprinātā telefona.
– Nē, Greja kundze. Varētu būt arī sieviete. Logi ir pārāk tumši.
– Sieviete? – Kristjens atkārto.
Es paraustu plecus. – Varbūt tava Elina? – es ieminos, nenovērsdama skatienu no ceļa.
Kristjens sastingst un izņem telefonu no statīva. – Viņa nav mana Elina, – viņš noņurd. – Mēs neesam sarunājušies kopš manas dzimšanas dienas. Un viņa tā nerīkotos. Tas nav viņas dabā.
– Leila?
– Es tev jau teicu, ka viņa ir Konektikutā pie saviem vecākiem.
– Vai esi pārliecināts?
Viņš brīdi klusē. – Nē. Bet domāju, ka Leilas vecāki būtu sazinājušies ar Flinnu, ja viņa aizbēgtu. Parunāsim par to mājās. Pagaidām domā tikai par ceļu.
– Varbūt tā bija tikai parasta mašīna un nesekoja mums.
– Es negribu riskēt. Vismaz ne tad, kad uz spēles ir tava drošība, – Kristjens atcērt un atkal ievieto telefonu statīvā, lai mēs varētu sarunāties ar apsargiem.
Tā kā es šobrīd nevēlos Kristjenu kaitināt (varbūt vēlāk), es iekožu mēlē. Par laimi, mašīnu ir mazāk. Man izdodas aiztraukties pār Mauntleikas krustojumu uz šosejas pusi, stūrējot gar pārējām mašīnām.
– Kas notiks, ja mūs apturēs policisti? – es jautāju.
– Tas būtu ļoti labi.
– Tā kā runa ir par manu autovadītājas apliecību, es atļaušos nepiekrist.
– Par to pagaidām nesatraucies, – viņš nosaka, un es dzirdu viņa balsī negaidītu humora pieskaņu.
Atkal nospiedusi gāzes pedāli, es sasniedzu septiņdesmit piecu jūdžu ātrumu stundā. Jā, šī mašīna nav no lēnajām. Man patīk tās atsaucība. Spidometrs rāda jau astoņdesmit piecas jūdzes. Nekad neesmu braukusi tik ātri; no manas vabolītes varēja izspiest tikai piecdesmit jūdzes stundā.
– Viņš apdzinis pārējos satiksmes dalībniekus un palielinājis ātrumu, – Sojers rāmi ziņo telefonā. – Līdz deviņdesmit.
Sasodīts. Ātrāk! Es nospiežu gāzes pedāli, un dzinējs iedūcas; mēs traucamies ar deviņdesmit piecu jūdžu ātrumu stundā un tuvojamies krustojumam.
– Turpini, Ana, – Kristjens nomurmina.
Es uz brīdi palēninu gaitu, jo mēs sasniedzam krustojumu ar I–5 šoseju. Uz tās ir salīdzinoši maz mašīnu, un nepieciešama tikai sekunde, lai es nokļūtu ātrajā joslā. Es nospiežu gāzes pedāli, un brīnišķīgais R8 traucas uz priekšu; mēs aizjoņojam pa kreiso joslu, bet pārējie mirstīgie paraujas malā, dodami mums ceļu. Ja es nebūtu tā pārbijusies, man šis mirklis sagādātu daudz prieka.
– Viņš brauc ar simt jūdzēm stundā, Greja kungs.
– Neatpaliec no viņa, Lūk! – Kristjens viņam pavēl.
Lūk?
Ātrajā joslā iebrauc kravas automobilis – Nolāpīts! – un es nospiežu bremžu pedāli.
– Stulbenis! – Kristjens nolamā vadītāju, kad mēs inerces dēļ paliecamies uz priekšu. Es noskaitu pateicības lūgšanu par drošības jostām.
– Apbrauc viņam apkārt, Ana, – Kristjens noteic, sakodis zobus. Es ielūkojos spoguļos un šķērsoju uzreiz trīs joslas. Mēs patraucamies garām lēnākajām mašīnām un atgriežamies ātrajā joslā.
– Lieliski pastrādāts, sieva, – Kristjens atzinīgi nosaka. – Kur ir policisti, kad mums viņi vajadzīgi?
– Es negribu soda kvīti, Kristjen, – nomurminu, vērodama ceļu. – Vai tu esi kādu saņēmis, braucot ar šo mašīnu?
– Nē,